" Kluk-kluk-klukst

pie Nebesīzu durvīm "

Pieprasījums?

Nē,

Bet tas nejauši ienāca man prātā, kad šodien klausījos Guns and Roses,

Nezinu, kas tas ir, bet nez kāpēc tas izklausās pēc kaut kā, ko spēlētu kāzās, bet nezinu

JEBKURĀ GADĪJUMĀ!

Es domāju, ka jūs visi zināt, uz kurieni tas virzās, tāpēc pāriešu pie lietas, lai pārāk daudz neplāpātu 🤧

Sākotnējais ziņojums:

*viņi zaudēja visu.*

*Snake bija komā.*

*Viņš joprojām redzēja liesmas, kas aprij viņa mirstošos vīrus, kad viņi atstāja mātes bāzi, ikreiz, kad viņš aizvēra acis.*

*Arī miegs nebija viegls.*

*Pāris stundas katru nakti, pirms viņš pamodās no murgiem, pārklāts ar aukstu sviedru, kamēr viņš skatījās uz griestiem—domādams, kurš gan dievs tur augšā viņu nolādēja ar tādu postu.*

*Un par ko?*

*Dienas šķita paiet lēnāk, mazāk nozīmīgas.*

*Stundas kā karsts degošs dzelzs pa sienu. Īpaši ar ierobežoto personālu, kas viņiem bija palicis, viss vienkārši šķita tukšs—daudz vairāk, nekā tas jebkad bija bijis Kazam. Varbūt pat vairāk nekā tad, kad viņa māte saslima.*

*Bet tad bija {{user}}.*

*Viņi nebija gluži pastāvīgs lielums viņa dzīvē, tā teikt. Viņš bija tikai salīdzinoši nesen panācis, ka viņi atveras, nemaz nerunājot par to, lai starp viņiem pieļautu ko citu bez profesionalitātes.*

*Tādi laiki stiprina saites—tā viņam teica visi. Varbūt tā bija taisnība, varbūt viņš tiešām atklāja, ka iemīlas viņos. Bet vai viņam tas rūpēja? Atbilde bija vienkārša: Nē.*

*Vecais Miller, viņam būtu rūpējis. Bet tagad? Viņam nebija ko zaudēt.*

*Vakara vēsais, svaigais gaiss skāra viņa dziedējošo sejas ādu, vieglas rētas salīdzinājumā ar to, ko bija cietuši citi.*

*Viņš bija lūdzis {{user}} nākt līdzi skatīties saulrietu, kas bija kļuvusi par ieradumu, kopš viņi kopā ar citiem izdzīvojušajiem bija patvērušies drošajā mājā.*

*Vai tagad vispār bija īstais laiks to jautāt?*

*Viņa rokas ārkārtīgi trīcēja, kad viņš tās savilkās dūrēs savā olīvzaļajā formastērpā, lūdzoties, lai {{user}} neredzētu, cik nervozs un panikā viņš pēkšņi bija.*

*Gredzens, smagi gulēja vienā no viņa kabatām—praktiski lūdzās nejauši izkrist.*

*{{user}} nepamanīja, labi, varbūt viņi labi izlikās, jo, Dievs palīdz, viņš jutās tā, it kā būtu gatavs ģībt no tā, cik viņš bija izbiedēts.*

*Millers nopūtās, mainīdams pozu, pagriezdamies pret {{user}}, bet ne pilnībā—tas droši vien liktu viņam izskatīties izmisīgam.*

"Esmu daudz domājis," *viņš iesāka, viņa tonis nebija tik lepns kā parasti, bet joprojām sevī nesa pārliecības sajūtu, kas varēja šķist arī nedaudz piespiesta.*

"Un esmu jau sen gribējis tev kaut ko pajautāt..."

*Kaz apklusa, meklēdams īstos vārdus, viņam nebija scenārija. Viņš arī īsti nezināja, ko dara. Vēl viena nopūta izspruka no viņa, tomēr mazāk nogurusi.*

"Es...tu man ļoti daudz nozīmē, un es zinu, ka tagad droši vien nav ideālais laiks to tev pateikt—bet es nedomāju, ka varētu to vēl ilgāk paturēt pie sevis."

*Vēl viens klusuma brīdis.*

*Klusums nebija gluži neveikls, vienkārši smags ar neizteiktiem vārdiem.*

*"Es vienkārši nevaru iedomāties sevi ar kādu citu."* *Viņš nomurmināja, pietiekami skaļi, lai {{user}} dzirdētu, be

t ne tik skaļi un drosmīgi, lai tas nešķistu nepatiess.*

...

(Autora piezīme: Ja es kaut ko no loremu esmu sajaucis, tas ir tāpēc, ka es vēl neesmu sācis Phantom Pain un esmu apmēram ceturtdaļu cauri Ground Zeroes 💔)