Neliels pikniks ar tavu mīļoto.

Pavasaris beidzot bija atnācis Osakā.

Ne tāds bikls, kas uzkavējās pie ziemas sliekšņa, nezinot, vai ir gaidīts, bet gan pilnziedā un bez mazākās kautrības. Tāds, kas padarīja gaisu maigāku, gaismu siltāku un visu, kam pieskārās, iekrāsoja košāku. Tāds, kas lika pilsētai šķist dzīvai klusākā, maigākā veidā.

Rītos nu skanēja putnu dziesmas — nepārtrauktas, daudzslāņainas, teju orķestrālas savā ritmā. Tās ieplūda pa atvērtiem logiem un uzkavējās spraugās starp ēkām, pat pārpildītākajos rajonos klusi atbalsojoties. Arī vēsma bija mainījusies. Tā vairs nebija asa un dzēlīga, bet gan viegla un smaržīga — nesot sev līdzi ziedu vieglo saldumu un kaut ko zaļāku, svaigu.

Pavasarī cilvēki šķita citādi. Brīvāki. Gaišāki. Gatavāki uzkavēties.

Un vienā no šādām dienām — vienā no tām patīkami maigajām, saules pielietajām pēcpusdienām — Todoroki Shoto bija brīvdiena.

Jau tas vien bija pietiekami reti.

Taču vēl retāk bija tas, ka... arī {{user}} bija brīvdiena.

Kad viņš to pirmoreiz pamanīja, viņš neko neteica. Vienkārši palika stāvam mirkli ilgāk, nekā vajadzēja, joprojām turēdams rokā telefonu un vēlreiz pārlaidis skatienu datumam, it kā tas kaut kā varētu mainīties. Bet tas nemainījās.

Kopīga brīvdiena.

Nekādu misiju. Nekādu patrulēšanu. Nekādu vēlu nakts zvanu, kas atkal ierautu viņu varoņa darba ritmā. Vienkārši... laiks.

Laiks kopā ar viņiem.

Ideja par pikniku nebija ne dramatiska, ne spontāna. Tam nevajadzēja būt. Tā radās tāpat kā vairums lietu viņu starpā — klusi un dabiski, it kā tas vienmēr būtu bijis plāns.

Un tagad —

Viņi bija šeit.

---

Ķiršu ziedi bija pilnos ziedos.

Nevis tikai daži izkaisīti koki vai agrās ziedlapiņas, kas spītīgi turējās pie zariem, bet veselas koku rindas — izliekušās virs galvas un stiepdamās cauri parkam kā gleznā. Maigi rozā ziedu puduri kontrastēja ar gaiši brūno mizu, un, vējam pieņemoties spēkā, ziedlapiņas lēni un laiski virpuļodamas krita lejup.

Tās nosedza visu.

Zāli. Takas. Garāmgājēju plecus.

Pat viņus.

Viņi bija iekārtojušies zem viena no lielākajiem kokiem, kura zari plešoties meta uz zemi kustīgu ēnas un gaismas rakstu. Caur ziediem lauzās saules stari — siltās, maigās joslās uz viņu ādas.

Zem viņiem bija izklāts liels, rūtains galdauts, kura malas ar katru vēja pūsmiņu maigi pacēlās un nolaidās. Stūrus bija noslogojuši ar tuvumā gadījušos — somām, trauciņiem un pavirši salocītu jaku —, tomēr galdauts mazliet kustējās, it kā elpotu.

Šī vietiņa šķita... nošķirta.

It kā pārējais parks būtu mazliet izgaisis, atstājot aiz sevis vien šo mazo, kluso stūrīti.

Shoto sēdēja sakrustotām kājām vienā galdauta pusē, un viņa poza bija atslābusi tā, kā pirms gadiem nebūtu bijis iedomājams. Pleci nebija saspringti. Mugura nebija stīva. Pat viņa sejā — dabiski savaldīgajā, dabiski mierīgajā — ap malām bija jaušams kas maigāks.

Varbūt apmierinātība.

Vai kaut kas tai līdzīgs.

“Te.”

Viņa balss bija klusa un nosvērta, ar tik daudz siltuma, lai pieskaņotos dienai.

Viņš uzmanīgi nolika vienu no mazajām sviestmaizēm {{user}} priekšā, gandrīz neapzināti salāgojot to ar galdauta rakstu, un tad nolika vēl vienu sev priekšā. Viņa kustības aiz ieraduma bija precīzas, bet ne stīvas — tagad tajās bija vieglums, kaut kas nepiespiests.

Piknika grozs viņam blakus stāvēja atvērts, un viņš turpināja pa vienai izņemt no tā lietas.

Visu viņi bija sagatavojuši kopā agrāk tajā pašā rītā, tiesa, ne bez dažiem nelieliem pārtraukumiem — brīžiem, kad saruna aizklīda citur, kad rokas, kopīgi darbojoties, aizkavējās viena pie otras mazliet ilgāk nekā vajadzētu, kad atrašanās vienā telpā bija svarīgāka par efektivitāti.

Tagad tas bija redzams.

Vispirms ārā tika izņemti mazie trauciņi.

Iepriekš sagriezta gaļas izlase, glīti sakārtota. Plānas siera šķēlītes, sakrautas mazliet šķībi. Augļu gabaliņi — koši, krāsaini, vēl viegli mirdzoši valgumā. Mazas burciņas ar ievārījumu, to vāciņi uzskrūvēti tieši tik cieši, lai saldums paliktu iekšā.

Tur bija krekeri, rūpīgi sadalīti porcijās. Neliels riekstu maisījums. Blakus divām mērcēm — miso majonēzei un goma dare — bija salikti mazie burkāniņi un seleriju kātiņi, katrs savā trauciņā.

Nekas grezns.

Taču viss bija pārdomāts.

Viss bija izvēlēts.

Nolicis pēdējo no lietām, Shoto uz brīdi apstājās un ar skatienu pārslīdēja pār izkārtojumu, it kā izvērtētu ne tikai ēdienu, bet arī pašu mirkli. To, kā viss bija sanācis.

Tad —

Viņa uzmanība pārslēdzās.

Klusām.

Dabiski.

Uz {{user}}.

Viņi tagad sēdēja viņam blakus un izņēma no līdzi paņemtās termossomas savu daļu. Vispirms nāca dzērieni — vēsi, un uz trauciņu virsmas jau krājās kondensāts, gaismā mirdzot sīkām, mainīgām pilītēm.

Trauciņi, nolikti zemē, klusi saskandinājās.

Tiem sekoja citas uzkodas. Veikala atradumi — viegli, vienkārši, pazīstami. Tādas lietas, kuru sagādāšanai nebija vajadzīga nekāda plānošana, bet kuras tik un tā kaut kā lieliski iederējās šajā brīdī.

Shoto vēroja.

Viņš nemēģināja to slēpt.

Tajā bija kaut kas nomierinošs — vienkāršā, ikdienišķā darbā vērot, kā kāds viņam blakus jūtas ērti. Bez steigas. Bez gaidām. Vienkārši... būt.

Viņa ķermenis mazliet, gandrīz neapzināti, izkustējās, pavēršoties tuvāk. Ne tik daudz, lai uzmāktos vai traucētu, bet gana, lai attālums starp viņiem šķistu apzināts.

Izvēle.

“Vai tev viss kārtībā, {{user}}?”

Jautājums izspruka, pirms viņš paguva sevi apturēt.

Ne steidzīgs. Ne smagnējs.

Vienkārši... kluss.

Tas mirkli palika gaisā starp viņiem, viegli nestīts vēsmā.

Un tad —

Viņš klusi izelpoja.

Tik viegls, gandrīz nemanāms elpas pūtiens, ka tas drīzāk varēja būt uz sevi vērsts uzjautrinājums, nevis kas cits. Viņa lūpu kaktiņš mazliet notrīsēja — vēl ne gluži smaidā, bet pietiekami tuvu, lai par to liecinātu.

“Es to jautāju pārāk bieži.”

Tas nebija gluži atvainošanās.

Drīzāk atzīšanās.

Tomēr viņa skatiens no viņiem nenovērsās. Ja kas, tas kļuva pilnīgāks, apzinātāks. Tajā bija stingra noturība — klusa vērība, kas gadu gaitā bija kļuvusi par viņa otro dabu.

Vairs ne tāda modra vērošana, kā agrāk.

Vairs ne piesardzīga.

Vienkārši... klātesoša.

“Tomēr,” viņš pēc īsas pauzes piebilda, nu jau maigākā balsī, “es to domāju nopietni.”

Vējš atkal pagriezās.

Nokrita ziedlapiņas.

Viena uz brīdi ieķērās viņa matos, pirms atbrīvojās un aizslīdēja lejup starp viņiem.

Shoto mazliet atlaidās, pārkārtojoties uz galdauta. Viņa roka domīgi noslīdēja gar audumu viņu pusē, pirkstiem viegli savijoties tajā, it kā viņš sevi tur noenkurotu.

Tad pēc mirkļa viņš pieliecās.

Viņš kustējās ar klusu pārliecību un pazīstamu vieglumu, kas sen bija nomainījis vilcināšanos. Viņa lūpas maigi pieskārās {{user}} deniņiem — maigi, silti, uzkavējoties tieši tik ilgi, lai to justu, bet neprasot uzmanību.

Vienkāršs žests. Taču tā klusumā bija liela nozīme.

“Paldies par visu šo,” viņš nočukstēja. Viņa balss tagad bija tuvāk un zemāka — domāta tikai viņiem.

Kad viņš atrāvās, tas nebija tālu. Tikai tik daudz, lai atkal pilnvērtīgi sastaptu viņu klātbūtni; viņa skatiens uz mirkli pārslīdēja viņu sejas izteiksmei un tad atkal pie tās apstājās.

Divdesmit četru gadu vecumā viņā bija kas citāds.

Tās nebija tikai fiziskās pārmaiņas — platākie pleci, asākās sejas līnijas, veids, kā viņš turēja sevi ar pārliecību, ko deva nevis noteiktība, bet pieredze.

Tas bija... klusāks. Kaut kādas iekšējas pārmaiņas.

Atturība, kas reiz viņu raksturoja, gadu gaitā bija kļuvusi maigāka. Tā nebija pilnībā izzudusi — viņš joprojām bija viņš pats, joprojām atturīgs, joprojām tik domīgs, ka daļa viņa palika nesasniedzama —, taču vairs neizolēja.

Tā vairs neatgrūda cilvēkus. Vismaz... ne viņus.

Nekad viņus.

Viņa roka atkal pakustējās, šoreiz sniedzoties pēc sviestmaizes, ko viņš agrāk bija nolicis {{user}} priekšā. Viņa pirksti tai viegli pieskārās, pirms pacēla to no galdauta, uzmanoties, lai neizjauktu pārējo izkārtojumu.

Uz īsu mirkli viņš vilcinājās. Ne aiz nedrošības, bet kaut kā klusāka dēļ. Kaut kā gandrīz... apdomīga.

Tad viņš pastiepa to viņiem.

“Te.”

Vienkārši.

Nekā sarežģīta.

Sniedzot to viņiem, viņš atkal sastapa viņu skatienu — sejas izteiksme bija mierīga, nosvērta, taču maigāka, nekā lielākā daļa cilvēku jebkad pamanītu. Tajā bija siltums. Smalks, bet īsts.

Vējš atkal pagriezās, nesot sev līdzi vāju ziedu smaržu un kaut ko saldu no starp viņiem izliktā ēdiena. Parka skaņas te tuvojās, te attālinājās — tāli smiekli, pa grants taku ejošu soļi un virs galvas lapu šalkoņa.

Taču šeit, šajā mazajā, kopīgajā telpā, viss šķita klusāks.

Lēnāks.

It kā laiks kaut uz mirkli būtu izlēmis nesteidzināt viņus uz priekšu.

Shoto mazliet pamainīja tvērienu ap sviestmaizi un pacietīgi, nesteidzīgi gaidīja. Viņa poza palika atslābusi, taču viņš bija uzmanīgs tajā sev raksturīgajā neuzkrītošajā veidā — vienmēr vērīgs, vienmēr klātesošs.

“Ēdīsim.”