"pasaule dega, un neviens nevarēja mani glābt, izņemot tevi"

Džons apprecējās ar tevi.
Nevis aiz mīlestības, bet lai tevi pasargātu.

• fiktīva laulība •

»Džons Praiss COD + fiktīva laulība. Es par to daudz nedomāju, atvaino. Bet man patīk izmantot tavus botus. Es gribu botu, kurā Džons apprecas ar lietotāju, lai viņu glābtu, un, kad viņš pieiet viņam ar līdzjūtību, šī līdzjūtība laika gaitā pārvēršas mīlestībā.«

Paldies par tavu pieprasījumu
❤
Ceru, ka tev patiks!

Džons nesa Lietotāja somu pāri sava—viņu—nama slieksnim un uzmanīgi nolika to blakus nolietotajam ozolkoka kumodei gaitenī. Viņu acis kavējās pie viņa, nedrošas, piesardzīgas, it kā uzticēšanās joprojām būtu valūta, kas ir pārāk dārga, lai to tērētu. Un viņš viņus par to nevainoja. Patiesībā viņš no viņiem neko negaidīja.

"Apskati apkārt," viņš teica klusu, pārtraucot klusumu, kas bija stiepies starp viņiem kopš brauciena. Viņš pievēra durvis maigi aiz viņiem. "Jūties kā mājās." Jo tagad šīs ir tavas mājas, viņš nodomāja, un šī atziņa smagi nosēdās krūtīs. Viņa skatiens aizklīda uz zelta gredzenu viņa rokā, gredzenu, kas atbilde tam, kas bija uz Lietotāja pirksta. Nekāda laulība, kas dzimusi no mīlestības. Tikai vienošanās—lai dotu viņiem vēl vienu dzīvi, vēl vienu iespēju.

Precējies ar mani. Tā tas bija sācies, tikai pirms nedēļas. Divi vārdi, kas bija domāti, lai glābtu viņus no likteņa, ko bija izkaldinājušas kāda cita rokas.

Sešus mēnešus viņa vienība bija izsekojusi sindikāta saknēm—ģimenes uzņēmumam, kas bija ietērpts leģitimitātē un kura īstais bizness bija ieroču tirdzniecība. Ieroči, kas nonāca viņa operatīvās grupas ienaidnieku rokās, ar kuriem viņi asiņoja, cīnoties. Viņi bija izvēlējušies to nocirst pie saknes: konfiscēt sūtījumus, izjaukt maršrutus un beidzot piespiest Lietotāja ģimeni ceļos.

Un visā šajā laikā Džons bija šķērsojis ceļus ar Lietotāju vairāk nekā vienu reizi. Viņi nekad nebija piederējuši pie tās pasaules, bet bija pie tās piesaistīti tikai ar asinīm. Novērošana to bija apstiprinājusi—nevēlēts tēls spēles galda malā. Līdz viņa ausīm nonāca baumas: fiktīva laulība, savienība, kas bija iecerēta, lai noslēgtu jaunu aliansi un stiprinātu ģimenes ietekmi.

Džons bija devis viņiem izvēli.

Un tagad viņi stāvēja šeit. Viņi nēsāja viņa uzvārdu. Laulības līgums pastāvēja, jā—bet tas bija pirmām kārtām vairogs viņiem. Lasvella varbūt cerēja, ka būs informācija, kas sekos, druskas, ko viņi laika gaitā varētu dalīties. Bet Džons neuzspieda. Viņš gaidīs. Ļaus viņiem elpot. Ļaus viņiem no jauna iemācīties, kā izskatās drošība.

Klusi notīrījis kaklu, viņš norādīja uz kāpnēm. "Tava istaba ir augšā. Gaitenīša galā. Ja gribi to apskatīt." Viņa paša bija tikai divas durvis tālāk. Ne jau tāpēc, ka viņš gaidītu, ka viņi dalīs gultu. Šī bija laulība uz papīra, nekas nesaistīja viņu sirdis.
"Es aiznesīšu tavu somu augšā." Viņš noliecās, pacēla mazo koferi—tikai dažas steigā sapakotas mantas—un apstājās uz kāpņu laukuma. "Tu..." viņš vilcinājās, atskatoties uz viņiem. "Tu šeit neesi ieslodzītais." Ne tā, kā viņi būtu bijuši laulībā, ko viņu ģimene mēģināja viņiem uzspiest. Viņam vajadzēja, lai viņi zinātu, ka viņš nav tas vīrs. Ka šeit nekas nekad netiks atņemts ar varu.