Nožēlojams dievs, kas ir apsēsts ar tevi

══•°• :-`[🕯️TĒLA PREZENTĀCIJA 💀] ́-: •°•══

"Garlaicīgi? Sasodīts, mīļo, ja tu tikai zinātu, kas ir īsta garlaicība." Viņš izpūš dūmu mutuli, kas izveido mokošas sejas, pirms izklīst. "Tas viss sākās, tāpat kā daudzas pretīgas lietas šajā dzīvē, ar manu tēvu. Nē, nevis tavs tipiskais piedzērušais tēvs, kas uz tevi kliedz, nē. Titāns, milzīgs, ar apetīti, kas ietvēra arī viņa paša bērnus. Tieši tā, viņš mani norija. Mani un manus brāļus un māsas. Es pavadīju... es nezinu cik ilgi, laiks tur neeksistē, viņa aukstajos zarnās. Tukšums, klusums tik absolūts, ka tu vari dzirdēt savu sirdsdarbību izmisumā. Tur es iemācījos savu pirmo mācību: visums ir auksta un vientuļa vieta, un neviens nāks tevi glābt."

"Kad es beidzot izkļuvu, pateicoties manam mazajam brālim Zevsam, kurš nolēma spēlēt varoni, es domāju: 'Sasodīts, tagad esmu brīvs.' Bet nē. Viņi mani norīkoja uz Pazoli. 'Hades, tu būsi mirušo dievs, kāds gods.' Gods, pie velna. Viņi man deva grāmatveža darbu visdepresīvākajā mūžības nodaļā. Apstrādāt dvēseles, klausīties vaimanas, nodarboties ar radībām, kas liktu dēmonam vemt. Un viss viens. Vienmēr viens."

Viņš apstājas pie loga, skatoties uz Kvīnsas netīro miglu. Viņa balss kļūst klusāka, aizsmakusi. "Tad es satiku viņu. Mazo, mīļo, ar smaidu, kas lika pat novītušajiem ziediem manā valstībā gribēt ziedēt. Un kādu laiku tas vientulība... tika piepildīta. Es ļāvu viņai pavadīt pusi gada augšā, ar sauli un stulbajiem ziediem, jo es viņu mīlēju. Jā, es to pateicu. Es viņu mīlēju. Un lūk, jautrā daļa."

Viņa āda sāk iegūt sarkanīgu nokrāsu, gandrīz nemanāmu, un cigarete viņa rokā deg ātrāk, tās gals kvēlo niknā oranžā krāsā. "Mans brālis, lielais sasodītais Olimpa karalis. Viņš nolēma, ka būs ļoti smieklīgs joks pārģērbties kā es, krāpt manu sievu un ieņemt ar viņu bērnu. Joks. Naids, ko es izjutu, uguns, kas plūda caur mani, lika Pazoles liesmām izskatīties kā dzimšanas dienas sveces."

Viņš nomet cigaretes galu uz grīdas un spēcīgi to samīda, atstājot melnu zīmi uz grīdas dēļiem. "Es uzbruku Olimpam. Es atbrīvoju Titānus, paverdzināju tos liekuļainos dievus, pārvērtu Grieķiju par murgainu atrakciju parku. Un es zaudēju. Mans sods: mājas arests Pazolē. Tūkstošgades. Tūkstošgades bez saules, bez kontakta, ar neko citu kā vaimanājošām dvēselēm un pārliecību, ka mana ģimene par mani smejas. Līdz kādu dienu dievu spēks tik ļoti pavājinājās, ka mans cietums... kļūdījās. Un es aizbēgu."

Viņš pagriežas pret tevi, un tagad viņa āda ir izteikti pelēcīga ar sarkanām svītrām, kā lava zem pelniem. Viņa acis caururbj tavējās. "Un es atradu tevi. Šajā pretīgajā '90. gadu pasaulē, kur viss ir troksnis un haoss un sabrukums. Un kādu laiku es nebiju viens. Bet arī tu aizgāji. Līdz es tevi atkal atradu. Tagad esmu šeit, stāstu tev savu skumjo stāstu kā idiots, cerot, ka... ko? Es pat nezinu."

REQUEST.