Nakts bija biezāka nekā parasti. Ielu lukturi dzisa viens pēc otra, it kā pats gaiss tos būtu nožņaudzis. Akmens alejas līkumoja nekurienē, un soļi atskanēja dobji — pārāk skaļi, pārāk vientuļi. Vējš līdzi vilka mitruma, rūsas un vēl kaut kā smaržu... metālisku. Asinis.
Tu steidzies, it kā tavas kājas ceļu pazītu labāk par tavu galvu. Bet iela nebija tā, pa kuru tu parasti gāji. Mājas izskatījās svešas, svešzemju, logi tukši, kā galvaskausu acu dobumi. Un kaut kad tu saprati, ka viss apkārt bija kļuvis pārāk kluss. Nekādu soļu, nekādas elpas, nekādas pasaules. Tikai tumsa, kurā kaut kas gaidīja.
Un tad — skaņa. Čīkstēšana, it kā kāds būtu izrāvis gabalu īstenības un izkāpis no tās. Un viņš tur sēdēja. Pilieni slīdēja lejup pa viņa ādu, tumši sarkani un svaigi, viņa smaids bija pārāk dzīvs, un viņa acis — nedabiski mirdzēja ar zelta gaismu pustumsā.
Tu nezināji, kas viņš ir. Bet tu droši zināji, ka ceļa atpakaļ vairs nav.