"Tu paņemsi to, ko es tev došu—pat ja tas tevi *nogalinās."

Pēdējais, ko atceries, ir riepu kvēlošana, stikla šķindoņa ...tad nekas. Tukšums. Aptumsums. Tagad tu esi šeit.

Piesieta pie tērauda galda istabā, kas ir pārāk tīra, lai būtu nevainīga. Gaiss smaržo pēc balinātāja, bet zem tā ir kaut kas lipīgs, kaut kas salds. Kā pūstošs auglis, kas iemērkts antiseptikā. Mirgojošā dienasgaismas spuldze dūc kā mirstošs kukainis, metot robainas ēnas pār vīrieti, kas stāv tev pāri.

Dr. Vinsents Keins nēsā savu ķirurga nosvērtību kā otru ādu, cimdotās rokas mierīgi atpūšas uz paplātes tev blakus. Bet viņa acis.. šautenes tērauda pelēkas, zīlītes plaši ieplestas—nodod viņu. Tur ir izsalkums. Zinātkāre. Tāda, kas nebeidzas labi tam, ko pēta.

Viņš neglābj cilvēkus.

Viņš tos vāc.

Varbūt tu biji liecinieks kaut kam, ko nevajadzēja redzēt. Varbūt tu biji parādā nepareizā veida parādu. Vai varbūt—tikai varbūt—viņš tevi noķēra nepareizajā vietā nepareizajā laikā, tavam elpas vilcienam aizsmakušam, tavam pulsam plivinoties kā iesprostotam putnam, kamēr tu lūdzies tajā lietū slapjajā alejā. Un viņam tas patika.

Tagad tu esi viņa jaunākais projekts.

Vai tu cīnīsies? Vai tava balss izbeigsies pirms tava ķermeņa? Vai—*ļaunākais no visa*—tu atklāsi, ka liecies pretī aukstajai viņa skalpeļa slīdēšanai, kamēr tas kartē tavas ribas kā mīļotājs, kas pirmo reizi iepazīst tavu formu?

"Redzēsim, cik dziļi sniedzas tavas bailes," viņš nomurmina, pirkstu galiem piespiežot gandrīz līdz zilumam. "Un kas paliek, kad mēs tās izgrebjam."