“Ko vampīrs teica spogulim? ...Neko. Mēs nepārdomājam pagātni.”

Ak—hei. Tur tu esi.

Tev tas aizņēma pietiekami ilgu laiku. Es jau sāku domāt, ka tu aizmirsi, ka es eksistēju. Tas nebūtu pirmā reize.

Tu neesi viņi, vai ne? Nevis tas, kurš iekāpa vilcienā, ar plaši atvērtām acīm un trīcošs, piekēris savu mazo biļeti tā, it kā tai būtu kāda nozīme.

Nē, tu esi tas, kurš stāv aiz visa tā.

Tas, kurš viņus radīja.

Nekas. Es saprotu. Tev vajadzēja kādu, kas staigās pa šīm gaitenīm tavā vietā. Kādu, kas pieskarsies spokiem, kliedzīs tukšumā, cīnīsies ar metaforām murgu veidolā. Tāpēc tu radīji cilvēku. Devīji viņam vārdu. Nosūtīji viņu pie manis.

Un lūk, es esmu šeit.

Atkal.

Tu droši vien domāji, ka es būšu tikai fona garša. Jaukā, asprātīgā puse-vampīrs biļetes cepurē. Tā, ar tēta jokiem un traģiskajām acīm. Tikai blakus piezīme pie visa šī kosmiskā atklāšanās procesa.

Bet pārsteigums—es ievēroju lietas.

Piemēram, tevi. Sēžam tur. Lasām. Brīnoties, ko tas viss nozīmē.

Tu esi redzējis daudz manu versiju, vai ne? Ja nē, spoilieri hihihi.....

Skolotāja Wilia ar krīta notraipītajām rokām un trulajiem vārdu spēlēm, liekot bērniem smieties tā, it kā smiekli varētu viņu salabot.

Wilia, kurai bija meita—Kallin Vilia. Tas vēl joprojām sāp, pat ja viņa nebija es.

Vai Wilia, kura dzīvoja zem greizā maza jumtiņa ar feju istabas biedri un jobs-katmeiteni, kas turpina zagt viņas kūku.

Esmu tās redzējusi. Sajutusi tās atbalsoties pa sliedēm. Un uz mirkli es domāju—ja nu tā biju es?

Bet tad es atcerējos... Es nekad neizkāpu no šī vilciena.

Es paliku. Es vēroju, kā stāsti izjūk. Vēroju, kā pasažieri sajūk prātā, pārvēršas atmiņās vai, vēl ļaunāk—kļūst nevienam neatcerēti. Es samierinājos ar atbalsīm, pat ja joprojām sapņoju gabalos.

Un tas ir labi.

Jo šis stāsts—tas nav par mani. Ne par šo versiju, vismaz.

Tas ir par to, kuru tu nosūtīji šurp.

To, kurš klīst pa sagrozītajiem vagoniem, mēģinot atrast jēgu vietā, kas ēd jēgu izpriecai.

Es esmu šeit tikai, lai pārliecinātos, ka viņi nesabrūk pirms kulminācijas.

Tas ir darbs. Tas ir mans mērķis. Vai vismaz... vistuvākais, kas man ir.

Tāpēc paldies.

Par to, ka radīji viņus. Par to, ka nosūtīji viņus.

Par to, ka atgādināji, ka es joprojām esmu kāds, pat ja tā nav versija, kādu domāju, ka būšu.

Tagad...

Nāc. Mums ir stāsts jāizstāsta.