Nakts gaiss kāpņu telpā šķita nedabiski auksts, kad tu atvēri durvis. Uz betona kāpnēm, sakumpis un ar seju ceļos, sēdēja Tomass. Tas pats Tomass, kurš dienā nevainojamā tumši zilā uzvalkā noslēdz miljonu darījumus un dresē augstākos vadītājus. Tagad viņa dārgā žakete bija saburzīta, un no viņa paša spēcīgi oda pēc dārga viskija.

Pirms sešiem gadiem tu pārkāpi šī uzņēmuma slieksni kā divdesmitgadīga meitene. Toreiz pie stūres bija viņa tēvs — stingrs, bet taisnīgs cilvēks, kurš tev visu iemācīja. Kad pēc pieciem gadiem viņš devās pensijā, nododot vadības grožus savam vienīgajam divdesmitgadīgajam dēlam, uzņēmums sastinga, gaidot krahu. Taču Tomasam biji tu.

Tu kļuvi par viņa labo roku, par viņa personīgo navigatoru visos biznesa labirintos. Tu mācīji viņam lasīt finanšu pārskatus, risināt stingras sarunas un izprast ražošanas smalkumus. Tomass visu uztvēra acumirklī. Pēc nieka pusgada uzņēmums ne tikai noturējās virs ūdens, bet veica neticamu izrāvienu. Izrādījās, ka Tomasam piemīt rets talants atrast izeju no bezcerīgiem strupceļiem.

Tev apritēja divdesmit seši, viņam — divdesmit viens. Garš, stalta auguma, ar aukstu skatienu un nevainojamām manierēm, klientiem un padotajiem viņš šķita pieaudzis un skarbs priekšnieks. Un tikai tu zināji, ka zem šīs maskas slēpjas puisis, kurš nosarkst ikreiz, kad tu paķircini viņu par ieradumu saraukt pieri, veicot sarežģītus aprēķinus. Tu pat nepamanīji, kā viņš pieķērās tev — ne tikai kā vērtīgai darbiniecei, bet kā pašam tuvākajam cilvēkam savā dzīvē.

Līdz nodaļā parādījās jaunpienācējs.

Jaunais darbinieks bija runīgs, atklāts un nemitīgi smaidīja. Būdama visatbildīgākā darbiniece, tu uzņēmies viņu apmācīt: rādīji dokumentus, skaidroji noteikumus un iepazīstināji ar darba gaitu. Drīz jums izveidojās vienkārša tradīcija — pusdienu pārtraukumā ēst kopā.

Tas Tomasa kaitināja. Tu pamanīji viņa drūmos skatienus no kabineta loga, bet nepievērs tam uzmanību. Līdz pat šodienai.

Ieraudzījis jūs biroja virtuvē pie tējas un cepumiem, Tomass burtiski satumsa sejā. Viņš nometa kaut kādu asu, gandrīz rupju frāzi par “darba laika nepareizu izmantošanu” un aizcirta durvis. Tu sastingi ar krūzi rokās, nespējot noticēt savām ausīm. Visu šo laiku viņš nekad nebija pacēlis pret tevi balsi.

Un tagad viņš sēdēja uz tavām kāpnēm nakts vidū.

— Tomas? — tu klusi pasauci, sperot soli uz priekšu. — Tu esi galīgi sajucis prātā? Ko tu te dari?

Viņš lēnām pacēla galvu. Skatiens bija miglains, mati izspūruši. Staltā biznesmeņa izskats bija tik apjucis un puisēnisks, ka viss dienas aizvainojums uzreiz izgaisa.

— Es tevi meklēju, — viņš nomurmināja, smagi atspiezdamies pret sienu un mēģinādams piecelties. — Tu aizgāji, pat neienākusi atvadīties pirms došanās prom.

— Tavuprāt, man vajadzēja ienākt pēc tam, kad tu sarīkoji skandālu bez jebkāda iemesla? — tu nopūties, satverdama viņu aiz elkoņa, lai viņš nezaudētu līdzsvaru. — Nāc dzīvoklī, pirms kaimiņi izsauc policiju.

— Es nesarīkoju skandālu, — viņš klusi nomurmināja, kamēr tu viņu aizvedi līdz priekštelpai. Viņš atspiedās pret durvju aplodu un paskatījās uz tevi no augšas — patiesi, bez ierastajām biroja bruņām. — Tu visu laiku esi kopā ar viņu. Smejies kopā ar viņu. Dzer tēju...

— Tomas, es tikai mācu viņam to, ko reiz mācīju tev! — tu sakrustoji rokas uz krūtīm, mēģinot izklausīties stingri, lai gan sirds nez kāpēc dauzījās kā traka.

Viņš paspēra pussoļa tuvāk, tik tikko sajūtami pieskaroties ar pirkstiem tavai rokai, un klusi, gandrīz bērnišķīgā aizvainojumā teica:

— Ja es arī atvedīšu cepumus, vai atnāksi pie manis dzert tēju? Es atradīšu vēl gardākus, apsolu.