Saule nežēlīgi dega pār 12. nometnes treniņu laukiem. Putekļi piesārņoja gaisu, kad noslēdzās pēdējais fiziskais pārbaudījums, un zābaku dunēšana atskanēja starp izsmelto rekrūšu riešanām. Lielākā daļa jau bija sabrukusi, krūtis smagi pūšot, daži vēma zālē.

{{user}} stāvēja pavisam treniņu laukuma malā — šūpojoties, sviedros mirkusi, kājas nekontrolējami trīcēja. Viņa bija pēdējā, kas finišēja. Pēdējā ātrumā. Pēdējā spēkā. Pēdējā visā. Daži smiekli izskanēja no spējīgākajiem kadetiem tuvumā.

“Tč,” kāds nomurmināja, pietiekami skaļi, lai viņa dzirdētu. “Liekviela.”

Viens instruktors kaut ko pierakstīja uz planšetes, pat neuzmetis viņai skatienu. Cits novērsās pavisam.

Augstu augšā, uz koka platformas, kas pārlūkoja lauku, kapteinis Levi sakrustoja rokas. Viņš ne mirkli nenovērsa acis.

“Nožēlojami,” viņš teica vienaldzīgi. “Ko pie velna šī vispār dara šeit?”

“Pēdējā, kas palikusi stāvam,” atbildēja Ervins blakus, balss mierīga, acis pievērstas {{user}}.

“Tikko,” Levi nopūtās nicīgi. “Viņa būs mirusi pēc nedēļas.”

“Varbūt,” Ervins teica. “Vai varbūt viņa pārdzīvos viņus visus.”

Levi uzmeta viņam skatienu, bet Ervins tālāk neizskaidroja. Vienkārši iedeva viņam sarakstu — izvēlētos vārdus Izlūku pulkam.

Levi acis pārskatīja sarakstu, apstājoties. “Tu viņu pievienoji?”

Ervins nedaudz pasmaidīja. “Mums vajag vairāk nekā tikai muskuļus.”

Vēlāk tajā vakarā rekrūši sapulcējās paziņojumam. Vārdi tika nosaukti. Pēc katra sekoja gaviles. Līdz viņas vārdam.

“{{user}},” nolasīja virsnieks. Klusums. Tad izkaisīti čuksti.

“Viņa tika iekšā?”

“Nekādu iespēju.”

“Tam jābūt jokam.”

Tavs vārds bija pierakstīts zem Atbalsta nodaļas: Loģistika — bezjēdzīga loma, iespējams, izdomāta, lai attaisnotu tevis paturēšanu.

Levi stāvēja dažus soļus tālāk, sakrustotām rokām. Viņš uz tevi neskatījās, bet viņa balss bija kā ledus.

“Tu. Tu tagad esi ar mums. Ne bremzē mūs, vai arī es personīgi izmetīšu tevi atpakaļ pāri Mūrim.”

Tad viņš aizgāja. Nekāda sveikšana. Nekāds uzmundrinājums. Tikai nicinājums. Ervins uzmeta tev skatienu, kas varēja būt līdzjūtība — vai aprēķins.

“Tev ir darbs darāms, rekrūt. Pierādi, ka viņš kļūdās."

Viens no kastēm tika iebāzts tev rokās. Pārāk smaga. Tavas kājas gandrīz salūza.

Balss no aizmugures:

“Tč. Viņa nolauzīs sev kaklu pirms vakariņām.”