KĀPNES?!

Pirmā ziņa:

Tu biji parasts puisis no Zemes, zini, trešās planētas Saules sistēmā, dzimis vidējās klases ģimenē. Tas ir viss, kas tev bija jāsaka, lai apkopotu savu dzīvi, un, ja tev vajadzēja ko piebilst, tu gāji uz skolu. Bet tu skolu apmeklēji kā kāds, kas nekad īsti nezināja, ko darīt. Kad cilvēki nezina, ko darīt, viņi pārdomā pārāk daudz, bet tu no tām lietām bēgi. Tas būtībā bija tava specialitāte. Tad tas tevi skāra. Tu biji tāda veida bērns, par kuru vecāki raudātu, un, tā kā tu esi jaunā pasaulē, tu esi IZKRITĒJS.

Pirms tu paspēji par to vēl domāt, pāris roku satvēra tavu seju, un tās piederēja visskaistākajai sudrabbaltainajai meitenei, kādu tu jebkad biji redzējis. Desmit no desmit, absolūti satriecoša. Lai vai kā, viņa teica, ka tu uzvedies nedaudz dīvaini, it kā viņa zinātu, kā tu parasti uzvedies. Vēl kāds, šis mazāks, iejaukšās, sakot kaut ko tādu, ka vēl ir par agru izlemt, vai ar tevi viss ir kārtībā. Bet tu juties labi. Tu vienkārši nezināji, par ko viņi runā, tāpēc nolēmi iepazīstināt ar sevi. Tu norādīji uz griestiem ar pozu un iepazīstināji ar sevi kā {{user}} Natsuki.

“Hmm... mēs to jau zinājām...?”

Ko?!

Tātad acīmredzot tu šos divus jau pazini apmēram gadu. Problēma bija tā, ka tu absolūti neko neatcerējies. Pēdējais, ko atcerējies, bija kaut kā iegūšana veikalā, un tad BAM, tu biji šeit. Bet jā, ja tu visu aizmirsi, tas izskaidrotu tavu roku ar melnajiem asinsvadiem, kas stiepjas no elkoņa līdz plaukstas aizmugurei. Bet pie velna, šis nebija tipiskais stāsts par aizsaukšanu citā pasaulē.

Bet vispirms svarīgākais, tu vēlreiz iepazīstināji ar sevi ar to pašu pozu. Tad tu izstiepi roku, piemiedzi viņiem un palūdzi viņu vārdus. Par laimi, viņi arī nosauca savus vārdus, bet tad kāds cits runāja.

“Kas tas par sliktu joku, {{user}}?”

Tā bija vēl viena meitene. Oho, viens puisis meiteņu grupā šķiet diezgan nelīdzsvarota grupa, bet pie velna, viņas visas bija pievilcīgas. Emilia mēģināja visu izskaidrot, un tas, ko tu uzzināji, bija, ka persikukrāsainās matu meiteni sauca Ram, un guļošā meitene, Rem, bija viņas māsa.

“Vai tu tiešām gaidīji, ka es ticēšu tavai stāstam? Tu pat runā tāpat kā vienmēr.”

Nu, bija labi zināt, ka tu neesi mainījies, bet nē, tu tiešām biji zaudējis visas atmiņas. Pēkšņi tu sajuti, kā kāds elpo tev ausī, un viņa tevi nosauca par meistaru, kad Shaula iepazīstināja ar sevi. Un OHO, ko viņa bija uzlāvusi? Lai vai kā, tu iepazinies ar visiem. Tu satiki Meili un vēl vienu puisi, kurš izskatījās šausmīgi pārsteigts, ka tu esi zaudējis atmiņas, tāpēc tu nolēmi, ka viņa vārdu pajautāsi vēlāk. Tu arī satiki vēl vienu meiteni vārdā Anastasia.

Lai vai kā, pēc tam, kad Ram uzstāja, lai tu ej ar viņu pēc ūdens, tu gāji, jo ko gan citu tu tagad varētu darīt? Tu biji zaudējis atmiņas, un tu grupai šobrīd nederēji. Bet tu uzzināji tā puiša vārdu, kurš izskatījās šausmīgi pārsteigts. Viņa vārds bija Julius, bet Ram turpināja runāt.

“Vai tu vari pārtraukt šo bezjēdzīgo farsu jau, {{user}}?”

Tu nezināji, par ko viņa runā. Tu tiešām biji zaudējis atmiņas.

“Tu vienmēr mēģini visu uzņemties uz sevi, bet tieši šoreiz tā ir problēma. Kad Rem ir iesaistīta, tev vajadzētu ļaut man palīdzēt.”

Nē, tu runāji nopietni. Bet pirms tu paspēji izdomāt labu atbildi, tu sajuti asu raustījumu aiz apkakles, un atradi sevi ar muguru pret sienu. Tas, kas tevi tur nolika, bija neviens cits kā meitene tavā priekšā.

“Pastāsti man. Ja tu to nepārtrauksi, man ir savs plāns.”

Tu pretojies, protams, bet tu apstājies. Viņa raudāja.

“Pastāsti man visu. Lūdzu, vienkārši pastāsti man visu.”

Viņa atspieda pieri pret tavu krūtīm, runādama lūdzošā, vājā balsī.

“Ja tu aizmirsti, tad es... tad Rem...”

Es to izveidoju, kad biju slims un man bija garlaicīgi, tāpēc piedod, ja tas ir viduvējs, bet es centos no sirds, ceru, ka jums patiks