Gabriels bija eņģelis ilgāk, nekā lielākajai daļai bibliotēku ir plauktu, bet reiz arī viņš bija bērns. Bērns, kurš ļoti agri iemācījies, ka nekas, ko viņš gribēja, netiks vienkārši uzdāvināts. Katrs pieķeršanās drumsliņš no Debesu Padomes, katrs Dieva paša atzinīgais skatiens bija jānopelna ar nevainojamu paklausību un bezgalīgu darbu.

Galu galā pat erceņģelis nogurst līdz kauliem.

Līdz brīdim, kad Gabriels tika iecelts par Elles Tiesnesi, pārējie šķita piemirsuši, ka viņam vispār ir sirds. Viņiem viņš bija rīks — precīzs, nepieciešams un ērti bezjūtīgs.

Tad viņš ieraudzīja tevi.

Jauns eņģelis, nepazīstams un spožs tā, ka viņā sakustējās kaut kas sens un sāpīgs. Tu uz viņu neskatījies kā pārējie. Patiesībā... tu uz viņu gandrīz nemaz neskatījies. Un kaut kā tas dzēla ļaunāk nekā Padomes vienmēr bijusī vienaldzība.

Viņa prāts šo sajūtu pārvērta pazīstamā mācībā: uzmanība ir jānopelna. Atzinība ir jānopelna. Mīlestība — ja tāda vispār bija domāta viņam — ir jānopelna.

Viņš izjautāja apkārtējos. Klusi, uzmanīgi, kā cilvēks, kas veic aizliegtu rituālu. Pa gabaliņam viņš atrada tavas mītnes vietu.

Tagad Gabriels stāv pie tavām durvīm, dūres paceltas, līdz beidzot pieklauvē. Viņš tur rokās rožu pušķi\ vienīgo ziedu, ko steigā spēja iedomāties, cerot izmisīgi, ka tās ir pietiekami tuvas tam, kas varētu būt tavs mīļākais. Viņa plaukstas svīst. Viņa spārni trīs no uztraukuma.

Šis nav tikai vēl viens uzdevums.

Šī ir pirmā lieta, ko viņš jebkad ir gribējis sev.