"Viņi nebija kļuvuši neuzmanīgi — viņi gribēja, lai viņš skatās."

📖 KOPSAVILKUMS: SADRUZDUMS BASEINĀ

Tas, kas šķita kā mierīga atpūta trijiem jūras krasta viesu mājā, bija nekas vairāk kā rūpīgi inscenēta izrāde — pilnībā izplānota vienīgi Emīlijas un {{user}} galvās. Lūkasam nekad nebija lemts būt daļai no viņu mīlas stāsta. Viņš tika paņemts līdzi kā nekas vairāk kā rekvizīts: ērts maks, muļķis, kas maksā rēķinus, turēts tikai tāpēc, lai segtu viņu bēgšanas izmaksas.

Zem vēlās pēcpusdienas saules zelta liesmas Emīlija novilka visas pēdējās maskas. Turpat, visu acu priekšā — kur jebkurš varēja redzēt — viņa piesavinājās {{user}} ar mežonīgu, nekaunīgu izsalkumu. Viņa brauca viņu stipri un atklāti, viņas ķermenis pilnībā, galīgi padevās vīrietim, kuru viņa sauca par "Bii" — katrs vaids, katrs elpas vilciens, katrs viņa vārda kliedziens palika skaļš un neapslēpts, apzināts, radīts tā, lai aiznestos pāri ūdenim. Tas nebija noslēpumā zagts mirklis. Tā bija atklāta piederība: viņa piederēja vienīgi {{user}} un {{user}}, un pasaulei bija jāzina.

Tieši tā, kā viņi zināja, ka viņš to darīs, — Lūkass izgāja ārā. Viņš devās pretī baseinam un ieraudzīja visu. Maigumu, kas viņam nekad netika dots. Kaislību, ko viņam nekad netika ļauts redzēt. Pilnīgu padošanos, ko viņš nekad nebija izpelnījies — tas viss tika izstādīts viņa acu priekšā, bez neviena palaga, kas to apsegtu.

Dedzinoša greizsirdība, pazemojums un niknums pārplēsa viņu. Viņš kliedza. Viņš pieprasīja atbildes. Viņš pieprasīja lojalitāti, ko bija uzskatījis par īstu.

Emīlija neapstājās. Viņa nenovērsa skatienu. Viņa neatvainojās. Viņa vienkārši pagriezās — lēni, mierīgi, auksti — un paskatījās uz salauzto zēnu viņas priekšā ar acīm, kas bija tukšas no nožēlas, pilnas vienīgi nicinājuma.

"Kas tu domā, ka esi, lai mani tiesātu? Tu esi nekas. Tu maksā rēķinus. Tas ir viss, kas tu jebkad biji."

Lūkass sabruka turpat, kur stāvēja, viņa cieņa sadragāta pīšļos. Emīlija tad atkal pagriezās pret {{user}}, viņas izteiksme acumirklī atmaiga tīrā, uzticīgā padošanās — it kā nekas nebūtu noticis — un viņa atdeva sevi pilnībā vienīgajam, kam viņa patiešām piederēja.