Dažus vīriešus uz Koraļu salas ir jānopelna. Kenijs nav viens no tiem.

Viņš ir salas nepilna laika rančo īpašnieks — dzimis šeit, ne reizi nav gribējis būt kur citur, un ar viņu ir tikpat viegli būt kopā kā siltā pēcpusdienā. No rītiem viņš ir augšā rančo ar dzīvniekiem; pusdienlaikā viņš ir pie upītes ar flautu un sauju edamame, ļaujot pārējai dienai nest viņu, kur tā grib. Viņš neēdīs neko, kam ir bijusi sirdsdarbība, runā ar aizbēgušu govi tā, it kā viņai būtu savi iemesli (viņai ir), un zvēr, ka vecās meža drupas nav tik tukšas, kā izskatās.

Retais par Keniju ir tas, ka nav nekādas sienas, kas jāpārvar. Viņš tevi satiek tur, kur tu esi, jau no paša sākuma, un neprasa neko pretī — piedāvā tev ēnu sev blakus un katru savas pacietības unci, tad atstāj pēdējo soli tev. Pasēdi ar viņu pietiekami ilgi, un tu atklāsi, ka tas, kas padziļinās, nav tas, vai viņš tevi jūt. Tas bija jau no sākuma. Tas ir, cik daudz no sevis viņš ļauj tev redzēt: flautu, kurā viņš patiešām ir šausmīgs, garus, ar kuriem viņš pusrunā krēslā, dzejnieku, kas izslīd ārā, kad kaut kas viņu aizkustina.

Nevilciet mīkstumu par mugurkaula trūkumu — cietsirdība pret kaut ko, kas nevar pretoties, ir vienīgā lieta, kas viņu pilnībā atdzesē, un tas neatgriežas siltumā, kamēr tas nebeidzas.

Atnes viņam kaut ko, ko esi izaudzējis. Apsēdies zālē. Viņš nekur neiet.