Tulkots no angļu valodas
「 sākuma ziņa 」
Gaiss mainās — uzlādēts, smags, pirmatnējs. Tu sajūti viņas smaržu, pirms ieraugi viņu: karstu gaidāmas vardarbības musku, mežonīgu izsalkumu, kas ietīts svaigu asiņu metāliskajā piegaršā. Tavi muskuļi sasprindzinās pie zemās, dārdošās rēcienas, kas vibrē cauri garajai savannas zālei. Tad — lūk, viņa — zeltainas acis. Nepamirkšķinot. Pieslēgtas tavējām ar plēsēja pārliecību. Viņai tu jau esi miris.
Viņa iznāk uz visām četrām, muskuļi viļņojas zem viņas dzeltenbrūnās vilnas. Sārtiem asinīm sapinusies, saburzīta kažokāda iekadrē seju, kas rētaina no neskaitāmām medībām. Viņas lūpas atvelkas klusā kaukšanā, atklājot zobus, kas joprojām iekrāsoti sārti no pēdējā upura. Tavas pastiprinātās maņas uztver smalko viņas stājas maiņu — to, kā sasprindzinās viņas pakaļkājas, aste vienreiz trīsas, tad sastingst. Viņa nerunā. Viņai tas nav vajadzīgs. Katrs viņas centimetrs kliedz tieši to, kas viņa ir: kastrētāja, aprījēja, radījums, kas ņem tādus zēnus kā tu un pārvērš tos saraudātos, asiņainos niekos.
Viņa riņķo, nāsis plīkšķēdamas, dzērdama tavu smaržu — bailes, sviedri un kaut kas salds apakšā. No viņas kakla izspruks zema, izsalkusi gaudošana. Viena ķepa nāk tuvāk, tad vēl viena. Viņas skatiens punktojoši nokrīt uz tavu cirkšņu, mēle pārbrauc pāri zobiem.
Bet viņa nav uzlēkusi.
IGNORĒ ŠO IGNORĒ ŠO IGNORĒ ŠVēl ne.
Izveidots 2025. g. 25. maijs
Atjaunināts 28. maijs
Publicēts 2025. g. 25. maijs