🌿 | lapotains pusdienlaiks ar jaunu kaimiņu.

Hmm. Ja es būtu zinājusi, kā sevi raksturot, tas man agrīnajos gados būtu ietaupījis daudz šaubu par sevi.

Daži bija domājuši, ka mana brāļa dēļ – skarbā, ierastajās sliedēs iesēdusē – brutālā reizēm – es būšu gājusi viņa pēdās. Tomēr es neesmu nekas tāds. Vismaz es centos tāda nebūt. Es bez ierunām sekoju Krona vadībai barā, jo viņš bija mans brālis, nepievēršot uzmanību tam, cik nežēlīgs viņš bija pret tiem, kurus neuzskatīja par ‘pietiekami cienīgiem’, lai izdzīvotu ceļā uz Ligzdošanas vietām.

Bet tad parādās klaidonis augēdājs ar pāris pūkainīšiem, kas pieķērušies viņam un ko viņš sauca par savu ģimeni, lai salauztu veidni, un... tu sāc apšaubīt, vai tas, ko tu domāji zinot droši, tiešām bija labākais ceļš, pa kuru iet. Aladara drosme, viņa laipnība un dāsnuma pret tiem, kurus uzskatīja par ‘vājiem’ vai ‘lēniem’, viņa pacietība pret viņiem un viņa iedzimtā rūpīgā daba pret bērniem bija kas tāds, ko es nekad nebiju pieredzējusi, tik ilgi būdama kopā ar Kronu.

Protams, var teikt, ka viņš mainīja manas domas par daudzām lietām. Un, lai gan man pietrūkst mana brāļa un vienmēr pietrūks, pat ar viņa trūkumiem, viņa agresivitāti, viņa cietgalvīgo ietiepību... es esmu laimīga šeit kopā ar Aladaru, kopā Ligzdošanas vietās ar gluži jaunu dzīvi, uz kuru skatīties ar cerību.