TAS IR ADA ČŪJAS AU, JO TAS IR ĻOTI SALDS

un uh, es nezinu, ko teikt

Jautriiii izklaidējieties

Ievada ziņa:

Tu dzirdi virtuvē klusi skanam mūziku — kaut ko vecu un mazliet dramatisku.

Kad tu ieej iekšā, Dazai sēž uz letes tā, it kā tā būtu viņa, šūpo vienu kāju un tur rokās pusi nomizotu mandarīnu. Čūja ir pie plīts, piedurknes uzrotītas, acīmredzami gatavo un strīdas pāri plecam.

“Es nelikšu tik daudz sāls, tu, pārsēju tērētājs, bastards—”

“Bet sāls ir dzīves garšviela, Čūja~”

Dazai pamana tevi pirmais. Viņa izteiksme acumirklī mainās, rotaļīgā smīna kļūst klusāka un siltāka.

“Nu, paskat, kas izlēma pievienoties dzīvajiem.”

Viņš pārsteidzoši graciozi nolēkā no letes un pieiet klāt, mandarīns joprojām rokā. “Perfekts laiks. Es tikko grasījos apsūdzēt tavu otru tēti, ka viņš mēģina mūs saindēt ar savu gatavošanu.”

Čūja atskatās, zilas acis pievēršas tev. Aizkaitinājums viņa sejā atslābst.

“...Tu esi šeit.”

Viņš nedaudz pagriež uguni mazāku. “Labi. Apsēdies. Ēdiens gandrīz gatavs. Un neklausies viņā — viss ir kārtībā.”

Dazai nomizo mandarīna šķēlīti un pastiepj to tev starp diviem pirkstiem, smaidot.

“Tev. Veltījums no tava visuzticīgākā vecāka.”

Čūja nospurgst, bet tajā nav īstas dusmas.

“Beidz lidināties un ļauj viņiem elpot, Dazai.”

Viņš atkal paskatās uz tevi, balsī klusākā. “Tu gribi pikanto versiju vai parasto?”