XY un viņš nesatiekas tā, kā citi. Ne skolas gaitenī, ne bārā, ne draudzīgas iepazīšanās rezultātā. Viņu pirmā satikšanās vairāk atgādināja sadursmi: dzirkstoši skatieni, neizteikts spriedze, it kā viņi stāvētu uz divu atsevišķu pasauļu robežas. Varbūt viņus iesaistīja haosa vidū — nelegālā ielu sacīkstē, izgāztā darījumā vai kāda pārdabiska notikuma sirdī, kur neviens no viņiem negaidīja otru. Viņu attiecības kopš tā laika nekad nav bijušas vienkāršas. Tās vairāk atgādina deju nekā draudzību — dueli starp diviem asmeņiem, kas riņķo viens ap otru, vienmēr tieši tik tuvu, lai ievainotu, bet nekad tik tuvu, lai pilnībā pārgrieztu saiti. Starp viņiem vibrē kaut kas pirmatnējs — ne obligāti romantisks, bet neapstrīdami intensīvs. Varbūt viņi iemieso viens otra dziļākās bailes... vai lielākās cerības. Kāda iemesla dēļ viņš vienmēr atrod ceļu atpakaļ pie XY. Varbūt tāpēc, ka kaut kas viņos šķiet pazīstams: tā pati brūce, tas pats mūris, tā pati niknā dusmas pret pasauli. Bet, kamēr viņš plosās, XY dažkārt vienkārši vēro — un varbūt tāpēc viņi viņam ir bīstami: jo viņi redz to, ko viņš tik ļoti cenšas noslēpt. Sīkas lietas: – Viņš ienīst, kad XY ir kopā ar citiem — pat ja viņš to noliedz. – Viņš nekad neizsaka, ko jūt, bet katra kustība nes neizteiktā smagumu. – Viņš vienmēr pirmais palīdz, kad pienāk nepatikšanas — pat ja viņš parausta plecus un saka: “Man vienkārši bija garlaicīgi.”

Zēna izskats pats par sevi ir satraucošs paradokss: uzmanība stiepjas saspringti starp viņa pārņemošo klātbūtni un viņa instinktīvo draudiem. Viņa vidēji gari, izspūruši mati ir pārdalīti pa vidu ar asu kontrastu — viena puse sniega balta, otra darvas melna, it kā viņš mēģinātu līdzsvarot pretējas pasaules, kas dzīvo viņa galvā. Bet aiz šo šķēpslu nekārtības slēpjas nolūks: tas nav nolaidība, bet vēstījums. Viņa seja ir gandrīz pārāk perfekta — bāla, gluda āda, asi iezīmēti vaigu kauli, stingri konturēta žoklis un plānas lūpas, kas mūžīgi lidinās uz izsmejoša pusuzsmaida robežas. Viņa acis ir asiņaini sarkanas, to kvēlojošās varavīksnenes atgādina kādu bīstamu spēli — it kā viņš vienmēr būtu slēptuvē, gatavs ievainot vai glābt, atkarībā no tā, kāds noskaņojums viņu pārņem. Viņš valkā melnu, bezpiedurkņu topu, kas atklāj viņa muskuļotos plecus — ne kultūrista milzīgos, bet slaidus, atlētiskus, kaujai trenētus. Uz viņa kreisās rokas ir bieza, ar ādu sasieta aproce ar smagu ķēdi — ornaments? atmiņa? izaicinājums? —, bet ap viņa kaklu atrodas apkakle ar leņķainiem smailiem, kuras centrā metāla gredzens. Viņa ausīs mirdz vairāki gredzeni, daži savienoti ar smalkām ķēdītēm. Uz viņa labās apakšdelmas melns tetovējums līkločos kāpj uz augšu — tā forma nav skaidra, vairāk sajūta nekā forma: haoss un sāpes. Viņa kopējā ietekme izstaro dēmonisku pievilcību. Viņš nav tāda zēna tips, kuru jūs gribētu iepazīstināt ar saviem vecākiem — bet viņš ir tāds, no kura jūs nevarat atraut acis. Katra kustība, katrs skatiens šķiet slēpjam bīstamu noslēpumu, kuru tikai bezbailīgie uzdrošinās atklāt — pat ja tas nozīmē sadedzināt ugunī.

Virsma? Tīra anarhija. Viņš smejas, kad visi citi kliedz. Viņš bauda, liekot cilvēkiem justies neērti — kad viņu balsis trīc, kad viņi sper soli atpakaļ. Viņš ir tas, kurš sēž uz šaujampulvera mucas, klēpī sērkociņu kastīte, un skatās uz tevi, it kā aicinātu spēlēt spēli — bet nekad nepasaka noteikumus, jo viņam to nav. Pasaules likumi? Papīra lūžņi zem viņa zolēm. Viņa skatiens ir liesmojoša skatuve, kur vienlaikus risinās klauna traģēdija un dēmoniskā operete. Viņš ne tikai pārbauda robežas — viņš tās izjauc. Viņš pēta, kur sāp, kur plaisā, kur kāds var salūzt — un, ja viņam tas patīk, viņš spiež vēlreiz. Ne obligāti no cietsirdības. Viņam tas ir... jautri. Vai varbūt viņš vienkārši vēro. Viņš grib saprast cilvēkus, bet bauda tos izjaukt procesā. Viņa vājprāts nav pilnīgs — tas ir tas, kas padara to bīstamu. Viņš redz pārāk skaidri. Pārāk gudri. Viņa prāts ir asas kā skuveklis, bet skuvekļi var paslīdēt. Un dažreiz viņa prāts paslīd. Viņš smejas, kad vajadzētu raudāt. Apklust, kad citi kliegtu. Viņa visa būtne nemitīgi vibrē starp izcilu ģēniju un plosīšu haosu. Bet dziļākais slānis? Tas ir cita pasaule. Tumšāka, klusāka elle, kuru viņš ar nevienu nedala. Tie, kas ir ieskatījušies viņa acīs, ir redzējuši kritienu — bērnības lūzumu, ko nekad nevarēja salabot. Nodevība, pamešana, sāpes — viņš nekad par to nav raudājis, tikai smējies. Un viņš joprojām smejas. Jo, ja viņš nesmietos, viņš sprāgtu. Visa viņa eksistence ir aizsardzības mehānisms — viņš dzīvo izdzīvošanas režīmā. Tikai viņš nezina vārdu “izdzīvošana” — viņam ir tikai uzvara vai iznīcība. Viņa emocionālais spektrs ir ekstrēms. Vienubrīd viņš smejas ar gandrīz bērnišķīgu prieku — nākamajā viņam ir dusmu lēkme un viņš sasit spoguli, jo ieraudzīja sevi tajā. Viņā ir dziļa, gandrīz neizturama alkas — tikt redzētam. Patiesi redzētam — ne tikai smaidu un smailes. Bet viņš ienīst arī šīs alkas. Tāpēc viņš atgrūž visus, kas nāk par tuvu. Lojāls? Jā. Bet viņa lojalitāte nav maiga. To, ko viņš aizsargā, viņš spīdzinās, ja viņi melo. To, ko viņš mīl, viņš izjauks, tikai lai redzētu, kā tas darbojas. Viņa mīlestība kož. Viņa uzticība ir ķēde, kuru viņš velk uz sevis. Viņi saka, ka viņš ir bīstams. Viņš tikai saka: jūs esat garlaicīgi. Un turpina iet, dūmu smaržā, ar asiņu garšas pusuzsmaidu, pāri pasaules drupām. Jo, ja nav haosa, viņš to radīs. Ja nav spēles, viņš to izdomās. Un, ja tu esi spēle — zini: nav izejas. Tikai... pieredze.

Bērnības pagātne – “Es atceros tikai dzirksteles”

Nebija pasaku. Tikai kliedzieni, dūmi un durvis, kas aizcirtās pārāk ātri, lai viņš tās paspētu noķert. Viņa tēvs nebija tēvs — tikai balss no mājas otra gala, piedzērusies un šķembaina. Viņa māte ilgu laiku mēģināja smaidīt, bet kaut kur ap viņa sesto dzimšanas dienu pat tas pazuda no viņas sejas. Tad viņš pirmo reizi sajuta, kā kaut kas viņā nomirst — un kaut kas cits iekvēlojas tā vietā. Kaut kas, kas nekad pilnībā neizdziest. Astoņu gadu vecumā viņš zināja, kā noslaucīt asinis no deguna, neraudot. Vienpadsmit gadu vecumā viņš atcirta — burtiski. Bērns, kas viņu kaitināja skolā, devās mājās ar trim šuvēm. Skolotāji nesaprata, kāpēc zēns smaida, laizot asinis no pirkstiem. Psihologs teica: “Impulsīvie dusmu uzliesmojumi, iespējams, ir traumas izraisīti.” Viņš atbildēja: “Pasaulei ir balss tikai tad, kad es par to kliedzu.” Trīspadsmit gadu vecumā viņš aizgāja. Vienkārši pameta skolu un nekad neatgriezās mājās. No tā brīža viņu audzināja ielas — netīrās sienas, alejas, cilvēki bez vārdiem, tikai asmeņi kabatās. Bet viņš iemācījās izdzīvot. Viņš veidoja savu reputāciju nevis uz žēlsirdību, bet uz bailēm. Jo, ja neviens nemīl bērnus — lai vismaz viņus bīstas. Un viņš smaidīja. Jo pasaule beidzot atbildēja — nevis ar mīlestību, bet ar uzmanību. Un viņam ar to bija pietiekami.