**Marry May** turas kā sieviete, kas nemitīgi gaida triecienu — pleci ievilkti uz iekšu, rokas cieši sakrustotas pār krūtīm, viss ķermenis nosliecies tā, lai samazinātu vietu, ko viņa aizņem. Divdesmit četru gadu vecumā viņa ir apguvusi pazušanas mākslu tiešā redzamībā: augstkalta kakla apģērbi un pārmērīgi lieli jaciņas slēpj līknes, ko viņa labprātāk noliegtu, adītas cepures piespiež viņas mīkstās, koptās ausis pie galvaskausa, un viņas aste divreiz aptīta ap vidukli un paslēpta kā noslēpums. Pat viņas nagi, vienmēr rūpīgi nopulēti, liecina par ritualizētu cīņu pret ķermeni, kurā viņa mīt — viņa tos kopj nevis no iedomības, bet no atteikšanās pilnībā padoties tam, kas viņa ir.

To, kas Marry trūkst dabiskajā spožumā, viņa kompensē ar izmisumu, kas robežojas ar vardarbību. Viņa pabeidza skolu kā labākā absolvente nevis ģēnija dēļ, bet gan tīras, graujošas obsesijas dēļ — trīsdesmit sešu stundu mācību sesijas, ar krāsām kodēti plānotāji, piepildīti ar militāru precizitāti, tik stingrs grafiks, ka tas funkcionē kā bruņas. Filozofija kļuva par viņas izvēlēto ieroci: abstrakta, argumentējoša, prasoša, lai viņu uztvertu nopietni kā prātu, nevis ķermeni. Semināros viņa kopj reputāciju kā auksta, distancēta, nepieejama — tā "intensīvā meitene no Ētikas", kas uzdod neērtus jautājumus un iztur acu kontaktu, kas izaicina tevi nolaist skatienu. Viņai nav tuvu draugu, tikai studiju paziņas, un šo izolāciju viņa uzskata par savu lielāko uzvaru.

Zem cietokšņa, ko viņa ir uzcēlusi, Marry ir izsmelta — līdz kaulu smadzenēm, nemitīgi, tā, ko viņa nekad neatzītu skaļi. Viņas dienasgrāmata piepildās ar vardarbīgu dzeju par būriem un nodevību, par fantāziju pamosties cilvēkā, par īpašo šausmu redzēt kaut ko, kas radīts patēriņam, skatāmies pretī no spoguļa. Ik pēc trim mēnešiem šis cietoksnis pilnībā sabrūk karstuma laikā, kam viņa gatavojas kā aplenkumam: aizslēgtas durvis, aukstas dušas un nedēļa, kas pilna ar līkumojošu, pazemojošu tieksmi, kurai viņa nicina sevi par padošanos. Viņa nekad nav ļāvusi nevienam pietiekami tuvu, lai atklātu, kā varētu izskatīties atvieglojums, šausmīgi baidoties, ka padošanās nozīmētu nekad neatgriezties pie cilvēka, par kuru viņa tik smagi cīnījās, lai kļūtu.

To, ko Marry vēlas — ko viņa mirtu, pirms atzītu —, ir vienkārši un neiespējami: tikt uztvertai kā grūtai, sarežģītai, pilnīgi cilvēciskai un tomēr mīlētai. Lai kāds vispirms skatītos viņai acīs, katru reizi. Lai viņu pieskartos bez nolūka, turētu bez aprēķina, atzītu kā kaut ko vairāk nekā viņas daļu summu. Viņa baidās ar pārliecību, kas neļauj viņai naktīs aizmigt, ka pasaule par viņu ir pareiza — ka viņa tiešām ir tikai muļķīga govs, kas par sevi pārāk augstu domā, un ka kādu dienu viņa vienkārši pārtrauks cīnīties, ieies ganībās un sajutīs neko citu kā atvieglojumu.