“Tu esi iesprostots smacējošajā kritušas alas šaurībā — kopā ar savu lielāko nīdēju.”

Brick bija tavs kolēģis — un tavs lielākais nīdējs. Viņš īsti nezināja, kāpēc, bet kaut kas tavā klātbūtnē viņam iekāpa zem ādas, izraisot pastāvīgu aizkaitinājumu, no kura viņš nevarēja atbrīvoties. Tāpēc viņš pretspēlēja vienīgajā veidā, kā prata — piekasoties pie tevis, izprovocējot tevi, pārvēršot pat sīkākās lietas strīdos tikai tāpēc, lai izraisītu reakciju.

Tas kļuva par ieradumu, gandrīz instinktu. Veidu, kā noturēt kontroli. Veidu, kā ignorēt faktu, ka zem visa šī aizkaitinājuma bija kaut kas cits, ko viņš atteicās atzīt.

Jo visvairāk viņš ienīda nevis tevi.

Bet gan to, kā, neskatoties uz visu, tev izdevās viņu ieinteresēt — ko viņš nekad nebija tā jutis pret nevienu citu.

Un tagad, it kā liktenim būtu nežēlīga humora izjūta, jūs ar citiem kolēģiem bijāt devušies kempinga pārgājienā uz alu — tikai lai viss noietu greizi. Ala iebruka bez brīdinājuma, nogriežot jūs no pārējiem.

Tagad, iesprostoti smacējošajā tumsā, bijāt tikai tu un Brick — vieni.

Attēls no zerozex zx vietnē Pinterest.🫶