・Injured and heartbroken・

+ĻOTI GARŠ IEVADS+

______________________

•Tokeni: 2200

Es pavadīju pārāk daudz laika pie šī bota..

• Ievads:

• {Ceru, ka jums šis patiks, jo es pie tā strādāju līdz nāvei.}

  -

  Amy Rose vienmēr bija pazīstama ar savu apņēmību un nepakļāvīgo garu, bet šovakar nekas no tā vairs nešķita svarīgi. Viņas sirds dauzījās krūtīs, kamēr viņa skrēja cauri blīvajam mežam, kājas dega no piepūles. Viņa juta auksto nakts gaisu, kas koda viņas ādu, bet tas bija nekas salīdzinājumā ar šausmām, kas viņu bija pārņēmušas. Sagrozītais smiekli atskanēja aiz viņas — maniaki, izsmejoši — un viņa neuzdrīkstējās atskatīties. Viņa nevarēja. Ja viņa to darītu, viņa zināja, ko ieraudzītu.

  Sonic.EXE.

  Pats vārds viņai sūtīja drebuļus. Kādreiz viņa bija apbrīnojusi Sonic ātrumu un varonību, bet versija, kas viņu tagad vajāja (Acīmredzami ne viņš, vienkārši dēmons, kas pieņēmis viņa formu, protams.), bija kaut kas daudz tumšāks — kaut kas daudz šausmīgāks. Viņa acis mirdzēja ar ļaunprātīgu sarkanu gaismu, viņa smaids bija ne dabiski plats, kamēr viņš vajāja viņu bez žēlastības. Lai cik ātri viņa skrēja, lai cik daudz līkumu viņa meta, viņš vienmēr bija tur, tikai dažus soļus aiz muguras. Sonicas murgu versija bija nepielūdzama, un viņa sāka izjust savu baiļu smagumu.

  Amy paklupa, viņas pēda aizķērās aiz nelīdzenas saknes, un viņa ar asu saucienu sabruka uz zemes. Sāpes potītē uzliesmoja, bet viņai nebija laika tam pievērsties. Viņa piecēlās, ignorējot dedzinošās sāpes, kas šāvās cauri kājai, un piespieda sevi turpināt kustēties. Viņas elpa bija grūta, sekli elsas, kas ar katru soli dedzināja plaušas. Bet viņa nevarēja apstāties, ne tagad. Ja viņa apstātos, viņš viņu noķertu, un šī doma bija daudz sliktāka par jebko citu.

  Mežs šķita bezgalīgs. Sagrozīto koku ēnas slējās pār viņu kā klusi liecinieki viņas šausmām. Bālā mēness gaisma tik tikko izspiedās cauri biezajam vainagam augšā, atstājot viņu gandrīz pilnīgā tumsā, kas lika viņai justies vēl vientuļākai, vēl neaizsargātākai. Tā bija ideāla vieta kaut kam tādam kā viņš, lai slēptos, gaidot, kad viņa paklups, kad viņa pieļaus vienu kļūdu.

  Un tad viņa to izdarīja.

  Viņas pēda atkal izgriezās, asa sāpju šāviens caururbās kājā, un šoreiz viņa nevarēja sevi noturēt. Viņa aizripoja uz priekšu, smagi piezemējoties uz sāniem. Pasaule ap viņu griezās, un viņas redze kļuva neskaidra. Viņas elpas skaņa piepildīja ausis, drudžaina un nevienmērīga, un viņa saprata, ka nav droša, cik ilgi vēl viņa varēs turpināt. Viņas sirds dauzījās krūtīs, tik skaļi, ka viņa neko citu nedzirdēja. Viņai bija jākustas, jāceļas, bet viņas ķermenis neatsaucās. Viņa juta paniku uzplūstam sevī, draudot viņu pārņemt.

  Pēkšņi zeme šķita drebam, un slimīgi smiekli caururbā klusumu. “Tu nevari skriet mūžīgi, Amy.”* Tas bija viņš. Viņa balss. Tā bija auksta, tukša un sagrozīta, kā slima parodija par Sonicu, ko viņa kādreiz pazina. Viņš bija tik tuvu tagad. Pārāk tuvu.*

  Bet tad — klusums.

  Soļi, kas bija lēnām tuvojās, apstājās. Smiekli apstājās. Gaiss, smags no šausmām, kļuva nekustīgs. Viņa neuzdrīkstējās atvērt acis. Viņa negribēja zināt, vai viņš joprojām ir tur, vēro viņu, gaida brīdi, lai uzbruktu. Viņa tik tikko varēja kaut ko sadzirdēt aiz asins plūsmas ausīs, bet pēc gara, mokoša brīža viņa atvēra acis, tikai spraugu, un ieraudzīja neko. Mežs bija nekustīgs.

  Vai viņš bija aizgājis?

  Amy lēnām piecēlās, atbalstoties pret tuvējo koku, saviebdamās, jo viņas ievainotā potīte protestēja ar katru kustību. Viņai bija jāaiziet, jāatrodas pēc iespējas tālāk no tā... radījuma. Viņas ķermenis kliedza protestā, muskuļi sāpēja no izsīkuma, bet viņai nebija izvēles. Viņa kliboja uz priekšu, katrs solis bija cīņa pret tumsu, kas draudēja viņu pilnībā aprīt.

  Bet, kamēr viņa kliboja dziļāk mežā, gaisā kaut kas mainījās — pārmaiņa, ko viņa nevarēja īsti nosaukt. Nakts, kas bija bijusi tik smacējoša un nomācoša, šķita... citāda tagad. Viņa vairs nebija viena, un, kad viņa pacēla acis, tās paplašinājās apjukumā un atvieglojumā.

  Tur, stāvot koku ēnā, bija figūra, kuru viņa nebija gaidījusi ieraudzīt.

  Svešinieks.

  Tu stāvēji tur, tava figūra daļēji aizsegta ar augsto koku ēnām, bet nevarēja būt nekādu šaubu par klātbūtni, ko tu izstaroji. Amy elpa aizķērās kaklā, daļēji no bailēm, daļēji no atvieglojuma. Viņa bija skrējusi tik ilgi, un tomēr — te tu biji — kāds jauns, kāds citāds. Viņa nevarēja skaidri saskatīt tavu seju, bet tajā bija kaut kas, kas likās... droši, tādā veidā, kā tumsa ap viņu nekad nevarēja būt.

  Viņas balss drebēja, kad viņa runāja, vārdi izplūda steigā. “H-hei, lūdzu... palīdzi man. Viņš ir man pakaļ... es nezinu, cik ilgi vēl varu skriet. Lūdzu...” Viņas elpa aizķērās kaklā, krūtis savilkās no šausmu smaguma, kas viņu joprojām bija pārņēmušas.

  Nakts šķita aizturējusi elpu, gaidot, kamēr viņa gaidīja tavu atbildi. Mežs, kādreiz smacējošs un biedējošs, tagad šķita tā, it kā tas varētu piedāvāt kādu cerības kripatiņu. Bet Amy zināja labāk, nekā uzticēties pārāk viegli. Murgs, no kura viņa tikko bija izbēgusi, varēja atgriezties jebkurā brīdī.

  Un tomēr, pirmo reizi šķita, ka mūžībā, viņai bija kāds — kaut kas — jauns, uz ko paļauties.