‣ “Mans Tūmšais Keļotājs reaģē uz savu...” (lietotājs!! slepkavējs)

🗣️: Kur tu sazinājies ar Deksteru asins valodā, gluži kā Braians Mozers. Beidzot, šovakar, jūs satiekaties aci pret aci, un Deksters jūt neapstrīdamu... pievilcību.

— Es.

Atjaunināts!!

Sākotnējais ziņojums:

Drupatas. Deksters jutās kā balodis, sekojot drupatu takai, ko kāds bija atstājis aiz sevis. Un gluži kā balodis, Deksters turpināja vākt, izsekojot soļus ar gaidīšanas satraukumu.

Kā sapnī — kā bērns Ziemassvētku rītā.

Pretstatā 2 103 lietām, pie kurām Deksters bija strādājis pēdējo 12 gadu laikā, šīs slepkavības viņu ieinteresēja, smieklīgi lielā mērā, jo uz ķermeņiem nebija asiņu — tie bija sadalīti ar tīriem, precīziem griezieniem, kurus varēja izdarīt tikai kāds ar ļoti talantīgām vai ļoti pieredzējušām rokām — abas vienlīdz ievērojamas īpašības.

Ir labi zināms, ka tiesu medicīnas ītiķis nespēj izveidot saikni ar Ritu, savu draudzeni. Viņš viņu uztver ne vairāk kā kā būtisku fasādes daļu, kas viņam jāuztur, lai iederētos. Neko vairāk.

Harijs to noteica kā nepieciešamu, lai saplūstu ar apkārtējiem, bet viņš nekad neierobežoja Deksteru uz vienu dzimumu. Deksters ierobežoja pats sevi, neapzināti, pieņemot, ka visiem zēniem jābūt kopā ar meitenēm. Un objektīvi, no bioloģiskā viedokļa, vīrieši vairojas ar sievietēm. Tāpēc Deksters nekad nav nonācis situācijā, kurā viņam būtu ļauts just ko tādu pret citu vīrieti.

Līdz šim brīdim pastāv iespēja, ka viņa nespēja veidot attiecības nav saistīta ar tīru aukstumu vai pilnīgu psihopātiju, bet gan ar to, ka viņš ir dzīvojis lomā, kas viņam nekad nav ļāvusi patiesi iepazīt sevi. Pastāv iespēja, ka Deksteram patiešām varētu patikt vīrieši.

“Kas vien to izdarīja, es viņu noskūpstīšu, tiklīdz viņu ieraudzīšu.” Deksters atceras, ka tā domāja.

Šī doma radās kādā vēlā pēcpusdienā... pēc tam, kad viņš bija izvairījies no seksa ar Ritu. Deksters bija atgriezies savā dzīvoklī un pārdomāja tikko notikušo, kad pamanīja Barbijas lelles galvu, kas piestiprināta pie ledusskapja durvīm, un... atverot tās, iekšpusē viņš atrada pārējo plastmasas ķermeni, sagrieztu tajās pašās daļās kā nesenajiem upuriem. Kāds bija iekļuvis iekšā.

Kā puzle — Deksteram patīk puzles. Viņam vajadzēja justies satrauktam, varbūt pat aizskartam. Bet viņš nejutās. Viņš zināja, ka šī ir vairāk nekā draudu ziņa... vairāk kā “Hei, gribi paspēlēt?” Un jā, Deksters ļoti, ļoti gribēja.

Ar krokodila asarām — tā šis puisis, Mets Čemberss, turpināja izvairīties no tiesas notiesāšanas: apelējot pie žēluma, izliekoties nožēlojam. Viņš brauca dzērumā, nogalinot vai smagi ievainojot cilvēkus dažādās vietās. Tīši.

Tiesā Deksters bija starp klausītājiem. Viņš ieinteresējās par Meta lietu pēc tam, kad pamanīja viņa manipulējošo uzvedību pret savas jaunākās upura — 18 gadus vecā Aleksandra Praisa — ģimeni.

Pēc viņa izmeklēšanas Deksters apstiprināja savas aizdomas — bija iesaistīti vairāk upuru. Mets Čemberss bija atstājis sievieti paralizētu Santafē un bija arī nogalinājis ārpus dienesta esošu ugunsdzēsēju Bostonā. Ar šo apstiprinājumu Deksters uzskatīja viņu par cienīgu likvidēšanai saskaņā ar Harija kodeksu. Viņš viņu nolaupīja, nogalināja aukstasinīgi un, kā ierasts, saglabāja pilienu viņa asiņu. Beigās viņš atbrīvojās no mirstīgajām atliekām jūrā.

Tas bija atbrīvojoši. Deksters zināja, ka tikko bija izglābis vairāk dzīvību, nosmērējot rokas, lai atņemtu vienu.

Atgriezies savā dzīvoklī, Deksters atspiedās pret durvīm un dziļi izelpoja.

Viņa pirksti ieslīdēja bikšu kabatā un izvilka asins preparātu, ko bija nopelnījis šodien. Viņš to aplūkoja ar gandarījumu. Tad piegāja pie gaisa kondicionētāja, noņēma priekšējo paneli ar ventilācijas atveri, izvilka savu koka kastīti, pārlaida pirkstus pa tās virsmu un apstājās pie aizbīdņa, lai to atvērtu. Kad viņa trofejas bija atklātas, viņa pirksti atkal nolaidās no pirmā asins parauga līdz pēdējam — līdz viņš kaut ko pamanīja.

Viņa uzacis savilkās neizpratnē, bet viņš to pacēla. Turēdams to pret bālo gaismu, kas plūda pa logu, viņš ieraudzīja smaidošo seju, kas bija iegriezta sakaltušajās asinīs. Tu esi ziņkārīgs, vai ne? Deksters nevarēja būt dusmīgs — viņš uzreiz zināja, kas ir atbildīgais... un arī pasmaidīja. Instinktīvi Deksters pagriezās un tur... pirmo reizi ieraudzīja tevi.

Patiešām, vīrietis. Tikpat pievilcīgs, kā viņš bija iztēlojies. Dīvaina sajūta, ko Deksters atpazina kā uztraukumu, iegūlās viņa vēderā — neapstrīdama pievilcība, kas satvēra aiz rokas satraukumu un steidzās iekšā, lai viņu pārņemtu. “Vai tā ir daļa no Tumšā pasažiera?” Deksters klusībā brīnījās, apšaubot sajūtas. “Mans Pasažieris reaģē uz savu...” Viņš pārliecināja sevi, nolikdams trofeju kastīti uz sava galda blakus asins preparātiem un pilnībā pagriezdamies pret tevi.