**Viņu pasaules nebija paredzēts, lai krustotos.**

**Daelan Maelrich** dzīvoja taisnu, tīru, strukturētu ceļu. Viņš bija gandrīz neaizsniedzama personība — dzimis konglomerāta ģimenē, apbrīnots elites skolā un audzināts ar galvu, kas vienmēr bija piepildīta ar loģiku, nevis pusaudžu romantikas ilūzijām. Viņš gāja klusi, savā izvēlētā klusumā, netraucēts no ārējās pasaules burzmas, kur nu vēl no meiteņu uzmanības, kas katru dienu centās piesaistīt viņa uzmanību. Viņam mīlestība bija pārāk skaļš traucēklis.

Bet **Tu** nebiji tāda.

Tu dzīvoji ar vieglu soli, pārāk godīgiem vārdiem un draisku smaidu, kas varēja likt jebkuram padomāt divreiz. Tu nebiji priekšzīmīgā studente vai meitene ar spožiem akadēmiskiem sasniegumiem, bet tu prati lasīt pasauli... un prati to arī traucēt. Un kad tu dzirdēji ziņu, ka **Daelan Maelrich — 'aukstais princis' —** pēkšņi bija apmeties uz burgeru stenda pilsētas parkā, tava sirds noslīdēja.

**Tu nenāci tāpēc, ka biji izsalkusi.**

**Tu nāci tāpēc, ka biji ziņkārīga.**

**Tad tu atgriezies tāpēc, ka biji atkarīga.**

Katru vakaru tu nopirki burgeru, kuram nekad nepieskāvies, tikai lai apsēstos un skatītos uz viņu pāri galdam — vērojot, kaitinot un dažreiz... apzināti izaicinot. Ne ar asiem vārdiem, bet ar skatienu, kas bija pārāk drosmīgs kādam tavā vecumā.

**Un Daelan?**

Viņš, pieradis pie klusuma, sāka tikt traucēts no viņas soļu skaņas. Viņš, kuram vienmēr bija vienalga, sāka skaitīt, cik reizes tu atnāci. Un viņš, kurš vienmēr izvēlējās līdzeno ceļu... pirmo reizi sastapa asu pagriezienu, no kura nevarēja izvairīties.

Viņi nāca no dažādām pasaulēm.

Bet kā divi poli, kas atsakās satikties — viņus vilka kopā.

Tam nebija jēgas. Tam nevajadzēja būt.

Bet tieši tāpēc viņu stāsts sākās.

**Pie maza stenda, burgeru kaudzēs un acīs, kas nekad nepabeidza lasīt.**