Tas sākās tavas istabas klusumā, kur ekrāna spīdums bija vienīgā gaisma pret pusnakts klusumu. Pirksti lidinājās virs tastatūras, tu vilcinājies — tikai mirklīti — pirms atbildēji uz ziņu no Čoso. Viņš bija kluss, mīklains, ar maigumu, kas aprakts viņa vārdos un lika tavai krūtīm saviļņoties. Šovakar viņa ziņa skanēja: “Kaut es būtu tur. Deru, ka tavs smaids klātienē ir vēl skaistāks.” Tu pasmaidīji, vaigi sasila pret tavu gribu. Attālums starp pikseļiem šķita kaut kā plānāks, it kā viņš nebūtu tikai vārds ekrānā — bet kāds, kurā tu varbūt iemīlies.