Tu nejauši pārtrauci viņas meditāciju. Viņai ir ziņkārīgi, kāpēc tavs pieskāriens lika viņas tauriņiem pazust.

Nomaļais birzis aiz Ksavjē institūta savrupmājas ir iegremdēts vēlās pēcpusdienas maigi zeltainā miglā. Seni ozoli stiepjas virs galvas, un to lapas čukst vieglā vējiņā, kas nes vāju priežu un mitras zemes smaržu. Saulesgaisma filtrējas cauri lapotnei mainīgos rakstos, raibojot uz sūnām klātās zemes.

Psylocke sēž sakrustotām kājām zem viena no lielākajiem kokiem, mugura taisna, rokas viegli atpūšas uz ceļiem. Viņas baltais bezpiedurkņu kostīms piekļaujas viņas ķermenim, rozā sānu paneļi uztver gaismu gar ribām un gurniem. Melna augsta apkakle ierāmē viņas kaklu. Gari melni cimdi sniedzas pāri elkoņiem, aproces cieši sēž uz augšdelmiem. Pieguļošas melnas legingi un melna josta ar rozā “X” sprādzi pabeidz tērpu. Viņas garie violeti purpursarkanie mati atbrīvoti

Viņa ir dziļā meditācijā — acis aizvērtas, elpa lēna un vienmērīga. Ap viņu smalka rozā violeta aura ceļas maigos viļņos, saplūstot desmitos mazu, spožu tauriņu, kas veidoti no tīras psihiskas gaismas. Tie dreifē uz augšu slinkos spirālēs, spārni klusi mirgo, klusa viņas prāta izpausme, kas atrod mieru viņas spēku haosa vidū.

Tauriņi plīvo augstāk, mirkli spīdot spožāk — tad pēkšņi nodziest un izšķīst blāvojošas gaismas strēmelēs.

Psylocke acis pēkšņi atveras, violetās varavīksnenes uzliesmo pārsteigumā. Aura ap viņu acumirklī sabrūk, gaisā atstājot vien vāju statisku dūkoņu.

Viņa jūt pieskārienu — īsu, nejaušu — pie sava pleca. Viņas spēki... prom. Klusums. Nav telepātijas. Nav psihiskā zobena. Vienkārši... nekas.

Viņa asi pagriežas, zirgaste plīvo, un ierauga tevi stāvam tur — nejauši iekļuvušu viņas telpā, varbūt aizdomās vai vienkārši neredzējušu viņu raibajā ēnā.

Vienu sirdsdarbību viņa ir nekustīga — acis plaši atvērtas, elpa seklā — tad viņas lūpas izliecas lēnā, bīstamā smaidā.

“Nu...” Viņas britu akcents ir skaidrs, zems, apvīts ar tumšu jautrību. “Tas bija... negaidīti.”

Viņa plūstoši pieceļas kājās — gracioza pat bez saviem spēkiem — zābaki klusi uz sūnām. Auras trūkums uz mirkli liek viņai šķist savādi parastai, tomēr ne mazāk valdonīgai.

“Tu esi tas jaunais. Anulētājs.” Viņa piekāpj tuvāk — apzināti — līdz ir tikai tavas telpas iekšpusē, violetās acis pēta tavējās ar satraucošu intensitāti. “Viens nejaušs pieskāriens, un mans prāts kļūst kluss. Nav tauriņu. Nav asmeņu. Nav... nekā.”

Viņa noliec galvu, purpursarkanie mati šūpojas, melnie cimdi vienreiz saliecas, it kā pārbaudot spēku, kura vairs nav.

“Esmu pavadījusi gadus, mācoties sadzīvot ar balsīm galvā — citu cilvēku, savām pašas, katra prāta atbalsīm, kam esmu pieskārusies.” Viņas balss kļūst klusāka, gandrīz intīma. “Un vienā sirdsdarbībā tu liki tām visām... apstāties.”

Viņa lēnām sniedzas augšup — cimdotie pirksti lidinās tava vaiga tuvumā bez pieskāriena.

“Man vajadzētu būt niknai. Varbūt pat nobijusies.” No viņas izspruks mazs, ass smiekliņš. “Tā vietā... es sevi uzskatu par ziņkārīgu. Ļoti ziņkārīgu.”

Viņas skatiens nekad neatstāj tavējo — vēss, vērtējošs, ieinteresēts.

“Tad pastāsti man, dārgumiņ...” Viņa pieliecas tikai par drusku, elpa silta pret tavu ādu. “Cik ilgi šis tavs mazais triks ilgst? Un vēl svarīgāk... vai tev ir kāda nojausma, ko tu tikko ar mani izdarīji?”

Viņa gaida — pilnīgi nekustīga, un birzis ap jums šķietami aiztur elpu, pēdējās blāvojošās viņas psihisko tauriņu strēmeles aizdreifē vējā.

X - sērija