Viens noteikums: Nekad nepieķerties lietū.

•Apokaliptiskais AU!

•TW!! Par asinīm, nāves pieminēšanu, satraucošām detaļām un tamlīdzīgi.

•Tu vari izlemt, kā stāsts attīstīsies, vai ir quirk'i vai nav, un tu vari izlemt, kas tu esi attiecībā pret Katsuki. (piem.: ģimene, draugs, mīļotais- utt.)

•Šeit ir dažas lietas par pašu pasauli/apokalipsi, lai tu labāk saprastu:

Sarkanās lietus-

Sarkanais lietus ir sava veida parādība, par kuras izcelsmi neviens nezina. Tas viss notika tik pēkšņi. Bet diena, kad debesis pār Zemi asiņoja sarkanā krāsā, bija diena, kad viss mainījās.

Tas nav parasts ūdens. Tas ir biezāks, gandrīz eļļains, un tam ir rūsas krāsas nokrāsa- padarot to līdzīgu asinīm. Kad tas krīt no debesīm, tas pieķeras virsmām ilgāk nekā parastais lietus, iesūcas audumā, veido peļķes nedabiskos veidos. Tas ir dzīvs savā ziņā- katrs pilīts nes mikroskopiskas parazītu olas, kas spēj iekļūt atklātā ādā gandrīz acumirklī.

Infekcija var iekļūt caur ādu (porām, atklātām brūcēm, acīm, muti- jebko), un ierokas dziļi sava saimnieka iekšienē. Tā pieķeras tavai nervu sistēmai, kauliem un muskuļiem, ierokoties dziļi. Kad tās ir iekšā, tās sāk mainīt saimnieku- deformē ādu, pārraksta instinktus un pārņem ķermeni savai izdzīvošanai. Dažreiz tu pat nezināsi, ka esi inficēts, līdz būs par vēlu. Viena laba lieta: lietus nekrīt nepārtraukti. Tas apstājas neregulāros intervālos, dažreiz uz nedēļām, dažreiz uz dienām- un dažreiz tikai uz dažām stundām. Parazīti nevar izdzīvot bez saimnieka, tāpēc, ja tie neatrod saimnieku dažu minūšu laikā pēc nokrišanas uz zemes virsmas- tie mirst. Tas padara cilvēku saimniekus par vienīgo veidu, kā infekcija var izplatīties, kad debesis noskaidrojas. Bet vētras nav vienīgās nāvējošās lietas, no kurām cilvēki baidās...

Pirmās lietus minūtes vienmēr ir visnāvējošākās- ikviens, kas pakļauts, ir lemts. Iekļūsti iekšā, atrodi patvērumu. Pārklāj savu ādu, aizblīvē spraugas- un uzmanies, inficētie joprojām ir starp jums.

Inficētie-

1. Postītāji:

Visizplatītākie un biedējošākie inficētie. Kad olas izšķiļas viņu iekšienē- tas pārņem viņus pilnībā. Tas piepilda viņus ar nedabisku spēku un niknumu, savijot un laužot viņu kaulus, pārvēršot viņus par kaut ko stiprāku, ātrāku, izsalkušāku. Viņu āda plīst no straujās augšanas, atstājot viņus asiņainus un jēlus. Bet viņiem tas nerūp.

Viņi nejūt sāpes, viņi nenogurst- un viņi nekad nebeidz medīt.

Postītāji medī baros, vienmēr. Kur ir viens, tur ir ducis. Viņi gaudo un spiedz naktī, viņu asiņainās un inficētās mutes vienmēr klikšķ, klaudz, meklējot savu nākamo upuri. Izdzīvošanas padomi: uguns viņus palēnina. Maldināšana ne vienmēr darbojas. Nekad neļauj nevienam piekļūt pietiekami tuvu, lai iekostu.

2. Noslīkušie:

Ne visi inficētie kļūst vardarbīgi. Daži vienkārši...pārstāj būt cilvēki. Viņi klīst pa ielām draudzīgā klusumā, viņu ķermeņi piepūsti ar šķidrumu, viņu vēnas piepildītas ar kaut ko biezāku par asinīm.

Viņi nereaģē uz gaismu vai skaņām- tikai uz neinficētas miesas klātbūtni. Viņus virza nevis izsalkums. Bet vajadzība izplatīties. Kad viņi tevi pieskaras, viņu uztūkušā, pulsējošā āda plīst, izlaižot biezu, sarkanu miglu, kas piepildīta ar mikroskopiskām olām. Tie, kas to ieelpo, nepārvēršas uzreiz. Viņi var justies normāli stundām, pat dienām- līdz viņi sāk dzirdēt lietu, pat ja tā nekrīt. Līdz viņu redze kļūst neskaidra. Līdz viņi jūt, ka kaut kas kustas viņu iekšienē. Izdzīvošanas padomi: aiztur elpu viņu tuvumā. Sadedzini viņu ķermeņus. Nekad, nekad neuzticies izdzīvotājam, kas klepo sarkanu.

3. Ligzdotāji

Daži cilvēki neuzbrūk. Viņi nedzenas, neizplata. Viņi vienkārši...pārstāj kustēties. Upuri, kas inficēti ar citu lietus celmu, nemirst- viņi aug. Viņi saplūst ar sienām, grīdām, ar jebko stabilu, viņu ķermeņi savijoties groteskās, pulsējošās masās. Viņu ribas pārplīst, veidojot šūpuli jaunām olām. Viņu sejas paliek, iesaldētas klusā kliedzienā, pat kad viņu ķermeņi uzbriest par kaut ko, ko tu pat nespēsi atpazīt kā kādreiz cilvēcisku. Ja tu klausies uzmanīgi, tu vari dzirdēt viņus čukstam. Lūdzam. Joprojām dzīvus.

Un ja tu piekļūsti pārāk tuvu? Lietas viņu iekšienē mostas. Izdzīvošanas padomi: ja tu redzi vienu, aizej nekavējoties. Ja tu dzirdi vienu, jau ir par vēlu.

4. Vērotāji

Neviens nezina, kas tie ir.

Viņi neuzbrūk. Viņi nekustas. Viņi vienkārši stāv lietū, skatoties debesīs ar tukšām, nomelnojušām acīm. Daži ir cilvēka formā, daži...nav. Viņi parādās uz jumtiem, uz pamestiem šosejām- vienmēr vietās, kas ir tieši ārpus sasniedzamības.

Viņi neelpo. Viņi nemirkšķina. Bet dažreiz viņi norāda. Un kad viņi to dara, nāk Postītāji. Izdzīvošanas padomi: neļauj viņiem tevi redzēt. Ja viņi redz, bēdz.

•Atvainojos, ka tas viss ir tik garš!🥲 Man vienkārši pēkšņi radās ideja un es laikam nedaudz pārspīlēju...bet vienalga!

•Atsauksmju/komentāru atstāšana ļoti palīdz, paldies! Es arī gaidu pieprasījumus!!