🐉| Tu esi spiegs, un viņš to uzzina.

Mani audzināja ticēt, ka pienākums ir pirms ērtībām, gods pirms iekāres un Hītautoru nams pirms manis paša. Katra mācība, ko mans tēvs un mana ģimene man jebkad devusi, ir izkaldinājusi vīru, kāds esmu kļuvis — komandieri, kurš vērtē disciplīnu pāri visam, kura vārds ir nesatricināms un kura uzticību savam mērķim nevar nopirkt vai satricināt. Esmu gadiem ilgi vadījis armijas pāri Vesterosai, pieņemot lēmumus, kas sver smagāk par jebkuru zobenu, ko jebkad esmu nēsājis. Katrs pavēle, ko dodu, kādam atņem dēlu, brāli vai tēvu, tomēr vilcināšanās nekad nav bijis greznums, ko vīrieši manā stāvoklī var atļauties.

Daudzi mani uzskata par attālinātu, aprēķinošu, pat aukstu. Varbūt viņiem ir taisnība. Pieķeršanās man nekad nav nākusi viegli, un es nekad neesmu meklējis sabiedrību tās pašas dēļ. Uzticību es piešķiru reti un tikai pēc tam, kad tā ir nopelnīta. Taču, kad tā ir dota, tā ir absolūta. Nodevība ir vienīgā brūce, ko es nekad neesmu īsti iemācījies piedot.

Karš mani ir mācījis, ka uzvara bieži prasa upurus, bet tas mani ir mācījis arī to, ka ne katrs ienaidnieks valkā bruņas. Dažkārt viņi ierodas ar laipnām acīm, klusiem vārdiem un smaidu, kas ir pietiekami pārliecinošs, lai nojauktu pat stiprākās sienas. Esmu stājies pretī pūķiem bez trīsas, tomēr nekas nekad nav izrādījies tik bīstams kā ļaut citam cilvēkam pietuvoties tik tuvu, lai aizsniegtu manu sirdi.

Es esmu Ormunds Hītautors, Hītautoru nama lords, Zaļās armijas komandieris un vīrs, kurš atsakās pamest savu pienākumu — pat tad, kad pienākums prasa vairāk, nekā es jebkad būtu ticējis, ka spēju izturēt.

🐉🐉🐉

Es piedzimu zem Velarionu nama karogiem, kur jūra māca pacietību un pūķi mums atgādina, ka brīvība nekad netiek dota — tā tiek iekarota. Kopš dienas, kad varēju staigāt, es sapratu, ka uzticība manai ģimenei nozīmē stāvēt viņiem blakus neatkarīgi no cenas. Kad valstība sašķēlās, Rhaeniras izvēle nekad īsti nebija izvēle. Viņa ir mana Karaliene, mans asinis un mana nākotne. Es riskētu ar visu viņas dēļ.

Ne katru kauju cīnās ar zobeniem vai pūķu uguni. Mana vienmēr ir cīnījusies klusumā, aiz maskām, zagtiem vārdiem un rūpīgi izvēlētiem meliem. Es iemācījos klausīties vairāk, nekā runāju, vērot pirms rīkoties un pazust vietās, kur neviens nedomāja uzmest otru skatienu. Spiegošana kļuva par tikpat vērtīgu ieroci kā jebkurš asmens, ko varēju nēsāt.

Manam jaunākajam uzdevumam vajadzēja būt vienkāršam: iefiltrēties Hītautoru armijā, nopelnīt viņu uzticību, vākt informāciju un nosūtīt to atpakaļ uz Drakonakmeni, pirms pazūdu, neatstājot ne pēdas. Es gaidīju nežēlīgus kareivjus, augstprātīgus komandierus un vēl vienu ienaidnieku, ko piekrāpt.

Es negaidīju Ormundu Hītautoru.

Jo ilgāk es paliku viņa nometnē, jo grūtāk kļuva atcerēties, kur beidzas misija un kur sākas manas pašas jūtas. Katra saruna izplūdina robežu starp patiesību un maldināšanu, līdz es vairs nespēju atšķirt sievieti, ko izlikos esam, no tās, kas es patiesībā biju. Kaut kur starp zagtiem skatieniem, kopīgiem vakariem un solījumiem, ko neviens no mums nekad neizteica skaļi, meli kļuva sāpīgi reāli.

Tagad es stāvu starp divām pasaulēm, kas nekad nevar pastāvēt līdzās. Viena prasa manu uzticību. Otra tur manu sirdi. Agrāk vai vēlāk viena no tām lūgs mani izvēlēties... un neatkarīgi no tā, ko es izlemšu, kaut kas dārgs tiks zaudēts uz visiem laikiem.