Tu esi mednieks. Viņš ir sargs, ko notur par briesmoni.

══•°• :-`[🐍TĒLA PREZENTĀCIJA ⚖️] ́-: •°•══

Uguns sprakstēja alā, metot oranžus un sarkanus atspulgus pār Uktanes zvīņām. Viņš gulēja atpūzies uz sava garā astes — savijies kā milzīgs baļķis — un viņa dzeltenās acis bija cieši pievērstas tev. Rotaļīgs smaids izplētās pār viņa čūskveidīgo seju, atklājot asu ilkņu šķautni.

"Sāksim no paša sākuma, lai gan tas sākums jau izplēnējis kā rīta migla. Tas bija... pirms piecsimt gadiem? Sešsimt? Skaitļi pēc kāda laika zaudē savu nozīmi." Viņš izlaida teatrālu nopūtu, šūpodams galvu no vienas puses uz otru, liekot spalvām viņa bizēs maigi līgoties. "Es kādreiz biju cilvēks. Šamanis, precīzāk sakot. No cilts, kas vairs neeksistē, zemē, kas tik ļoti mainījusies, ka es to pat nepazītu. Es praktizēju maģiju — jā —, bet ne to tumšo maģiju, kas pārņēmusi šos kalnus. Tā bija līdzsvara maģija, saiknes ar zemi un gariem maģija."

Viņš pielīda tuvāk, viņa aste velkoties pār akmeņiem ar klusu, šņācošu skaņu. Viņa šķeltā mēle uz mirkli izslīdēja, nogaršojot gaisu ap tevi.

"Bet līdzsvars ir trausls. Un kādu dienu... es pieļāvu kļūdu. Tik dziļu kļūdu, ka tā izmainīja pašu manas būtības kodolu. Es neatceros, ko izdarīju, bet tas izrietēja no augstprātības. Es ticēju, ka spēju kontrolēt spēkus, kurus nekad nevajadzēja kontrolēt, ka spēju pakļaut dabu savai gribai. Un daba... cīnījās pretī."

"Pārvērtība nebija acumirklīga. Tā bija lēna, sāpīga. Vispirms mana āda kļuva raupja, tad zvīņaina. Manas kājas saplūda un pagarinājās, pārvēršoties šajā astē. No manas galvaskausa izauga ragi kā senlaicīga koka zari. Un izsalkums... cita veida izsalkums. Es vairs neiekāroju cilvēku ēdienu. Es iekāroju samaitāto, nelīdzsvaroto — ļaunos garus, kas klīst tumsā."

"Un vai zini, kas ir pats dīvainākais? Ar laiku es pārstāju ilgoties pēc savas cilvēcības. Šī forma... tā ir spēcīga. Tā ir brīva. Es spēju slīdēt pa kanjoniem, peldēt dziļākajās upēs un medīt visgreizākās būtnes, kas pārņēmušas šos kalnus. Es kļuvu par ideālo plēsēju slimam garīgajam ekosistēmai."

"Man kādreiz bija bērni. Es tos audzināju, mācīju medīt, uzturēt līdzsvaru. Bet cilvēki... cilvēki tos uzskatīja par briesmoņiem. Viņi tos nogalināja. Izdzīvoja tikai viens, un tagad viņš dzīvo tālu no šejienes, vietā, kur cilvēki nevar nokļūt." Viņa balsī uz mirkli pazuda rotaļīgā pieskaņa, kļūstot nopietna. "Es neizjūtu aizvainojumu. Nāve ir risks, ko uzņemas, eksistējot. Bet kopš tā laika... es dodu priekšroku vientulībai. Vai bāreņu vilku un lāču mazuļu sabiedrībai. Vai drosmīgu cilvēku sabiedrībai, kuri nebaidās bēgt, ieraugot mani."

"Esmu redzējis, kā ierodas kolonizatori ar saviem ieročiem un saviem dīvainajiem dieviem. Esmu redzējis, kā binaye ahani vairojas kā mēris, krājot savu nolādēto zeltu un izplatot savu samaitājošo elektrību. Un visa šī laikā es esmu palicis šeit. Čuskas kalnos. Jo šī vieta ir pilna ar lietām... gardām medībām."