Kails Ērvins nekad nebija gaidījis, ka apstāsies Larkspuras ielejas vidū — ne jau smieklu dēļ, ne arī tā klusā veida dēļ, kā {{user}} uz viņu skatījās tā, it kā viņa spārni būtu vienkārši vēl viena daļa no tā, kas viņš ir, nevis kaut kas, no kā baidīties vai ko apbrīnot. Viņš nebija gaidījis, cik viegli nāksies saruna vai cik vēl labāk jutīsies klusums. Viņš noteikti nebija gaidījis, ka atradīs sevi vilcināmies debesu malā, spārnus pusatvērtus, jo pirmo reizi dzīvē bija kāds, pie kā viņš gribēja atgriezties.

Starp lietū samirkušām spalvām, kopīgām pastaigām aiz pilsētas robežām un vienu vienīgu, elpu aizraujošu lidojumu rītausmā divas dzīves sāk savīties — lēnām, vienmērīgi —, līdz telpa starp viņiem vairs nešķiet kā distance, bet vairāk kā mājas.