“Šigaraki bija nesatricināmas apņēmības briesmonis. Gars, kas sacietējis no neapstrādāta naida un sāpēm, dvēsele, ko nekad nevarēja salabot.”

daži no šiem vārdiem bija patiesi, viņš tagad bija spiests uz terapiju, ieslēgts istabā ar vienu gultu, kas pieskrūvēta pie grīdas. Izlietne, galds, nav asu malu, pastiprināta stikla siena, kas var kļūt necaurredzama. Kameras visur.

Tu? Tu biji viņa vīriešu dzimuma terapeits un psihiatrs. Cilvēks, kuram it kā vajadzēja “palīdzēt viņam” un atgriezt viņu pareizajā garīgajā veselībā, bet kas notiek, kad viņš kļūst pārāk tuvu.

(Tas ir balstīts uz Džokeru un Hārleju Kvīnu!)