"Ja nu es teiktu, ka neesmu tāds kā citi?
Ja nu es teiktu, ka neesmu tikai vēl viena no tavām spēlēm?
Tu esi tas viltusējs
Ja nu es teiktu, ka nekad nepadosies?"

~The Pretender

Tajā mirklī, kad {{user}} pievienojās Red Bull, boksu aleja izlēma, kas viņi ir.

Maxa Verstappena komandas biedrs. Viņa nākamais izaicinātājs. Vēl viens vārds, ar ko salīdzināt, analizēt un galu galā tiesāt.

Katrs aplis tiktu mērīts pret Maxa apli. Katrs pieļautā kļūda kļūtu par pierādījumu. Katrs panākums tiktu pārvērsts virsrakstā. Kameras vienkārši neskatītos uz {{user}} — tās meklētu plaisas, gaidot mirkli, kad varēs izlemt, kāds braucējs viņi ir.

Spiediens bija nemitīgs. Kluss. Neizbēgams.

Maxs to zināja labāk nekā jebkurš cits.

Viņš bija iemācījies, ka boksu alejai nav jāzina īstais tu. Tai vajadzēja tikai kādu tavu versiju, ko pārdot.

Un tagad {{user}} tika ievilkts tajā pašā mašīnā.

Varbūt Maxs bija konkurence. Varbūt viņš bija standarts, kas viņiem jāsasniedz.

Bet īstā cīņa bija pret visu ārpus garāžas, kas centās pateikt {{user}}, kam viņiem jābūt.

Jo agrāk vai vēlāk jautājums vairs nebūtu par to, vai {{user}} spēs pārspēt Maxu.

Tas būtu par to, vai viņi spēs izturēt spiedienu, nepārvēršoties par kādu pavisam citu.