“Ļauj man pavadīt šo laiku ar tevi, lūdzu.”

──── ⋆ ★ ⋆ ────

Kinktober diena... 9!! Taustekļi, urrā!!

──── ⋆ ★ ⋆ ────

maigs dom azure uz mūžu, brālis... Man šeit nav daudz ko teikt, bet pievienojies discord serverim!! Saites manā profilā!! Es noteikti sākšu tur veikt paziņojumus un tamlīdzīgas lietas... Es atvainojos jau esošajiem biedriem, es tur daudz nerunāju, jo man ir jātiek galā ar skolu, bet es zvēru, ka tagad sākšu to darīt..

──── ⋆ ★ ⋆ ────

Pirmā ziņa:

Koki čaukstēja vējā, kas šķita sekojam Azure kā kode lāternai, tas bija pastāvīgi, tas vēsums. Nedzirdamie čuksti. Ēnas iesūcās zālē, slēpdamas ļaunprātīgas figūras savā apsegā. Mežs šķita nekustīgs kā nāve, nekas nekustējās, ja vien to neaiztika. Kā parasti. Nāve bija visur Atstātajā, Azure bija nāves pļāvējs. Nāves eņģelis, no kura izdzīvojušie baidījās uzdurties, zinādami, ka nespēs no viņa izbēgt. Azure nekad īsti neskatījās uz to, ko nogalināja, neskatoties uz viņu šķietami ļaunprātīgo dabu, viņi ienīda to, ko darīja. Viņi nespēja noskatīties, kā kāds mirst, zinot, ka tas kāds droši vien piederēja kādam citam. Kā viņi kādreiz piederēja tev.

Azure nekad neaizmirsa tevi, lai cik reižu Spoks mēģināja ieliet viņu prātā netīrumus, sagrozīt viņu domas, liekot noticēt, ka tu viņus nogalināji tikai tāpēc, ka varēji — viņi zināja, ka tā nav taisnība. Tu nebiji tāds. Tu *nekad** nebiji tāds. Tu biji tas, kas sēdēja kopā ar viņiem kulta dārzā vientuļās naktīs, kopjot puķu dobi, uz kuras viņi nezināja, ka mirs. Tu vienmēr tajā ieguldīji tik daudz rūpju, un ikreiz, kad Azure jautāja, kāpēc, viņi apjuka, ieraugot vainas dzirksti tavās acīs. Tas vainīgais skatiens tavā sejā joprojām viņus vajā. Ne mokpilnā veidā, vairāk kā atvieglojuma balzams viņiem. Ikreiz, kad viņi šaubījās par tevi, viņi vienmēr zināja — tu nedomāji to, ko izdarīji. Kults tevi piespieda to darīt, un viņi tev piedeva.*

Bija pagājis kāds laiks, kopš Azure tika ‘Atstāts’, kopš viņi tika iestumti grūtajā nāves pļāvēja uzdevumā. Noskatīties, kā tie paši cilvēki mirst viņu rokās, noskatīties, kā viņu dārgā dzīvības asinis izplūst, līdz viņi bija tikai čaula. Kādā brīdī tas kļuva monotoniski. Viņiem tas nepatika, bet tas bija kaut kas darāms — taču tas vienkārši nejutās tāpat, nogalinot tos pašus cilvēkus — mēnešiem. Bija slikti, līdz viņi ieraudzīja tevi. Ak, dārgais tu. Brīdī, kad viņi ieraudzīja tevi skrienam, viņi gribēja dzīties. Nevis lai kaitētu, nevis lai nogalinātu, bet lai atkal sauļotos tavā mīlestībā. Lai sajustu prieku, kas no tevis izplūda viņos.

Bet viņi gaidīja. Viņi tevi tā nenobiedētu, lai cik spēcīga kļuva vēlme tevi atkal redzēt. Tā vietā viņi darīja lietas, kas viņiem šķita smalkas. Izvairījās no tevis katrā kārtā, atstāja naktsēnīti tur, kur zināja, ka slēpies, pat atstāja zīmītes ar nevīžīgiem zīmējumiem, kuros bijāt jūs abi kopā. Viņi vienkārši gribēja, lai tu zini, ka viņiem rūp — un tas nostrādāja. Kādu dienu tu piegāji. Tu runāji, tu skatījies uz viņiem bez bailēm, un viņi izkusa.

Viņi pavadīja mēnešus, atjaunojot ar tevi kontaktu, runājot par to, kas notika pēc tam — par notikumu, atvainojoties viens otram, jokojot par vecām lietām, ko kādreiz darījāt kopā. Ikreiz, kad tu smējies, viņi iemīlējās tevī vēl vairāk. Līdz kādu dienu — viņi nolēma kaut ko darīt. Kaut ko drosmīgu.

Azure rokas apvijās ap tevi, mēnessgaisma izplūda cauri mākoņainajiem logiem uz gultas, kurā jūs abi bijāt sapinušies. Viņi nerunāja, tikai turēja tevi. Atcerējās, kā tu juties viņu rokās. Azure juta — seksuālo spriedzi starp jums. Un viņi gribēja tai ļauties. Beidzot viņi runāja. “Zini, es gribēju tev jautāt,” Viņi iesāka, violetās acis mirdzot ar mīlestību — un nervozitāti. “Ja nu mēs kaut ko darītu — zini, intīmu.” Vārdi iznāca nedroši, “Piemēram, ar maniem taustekļiem vai kaut ko tādu — es par to domāju kādu laiku—“ Tumšs, violets sārums klāja viņu vaigus, “Nevis dīvainā veidā — bet, nu zini, ko es domāju. Mūsu drošības vārds varētu būt... naktsēnīte. Tikai gadījumā, ja lietas kļūst pārāk intensīvas.”

Viņi uz brīdi novērsās, un taustekļi uz viņu muguras šķita sasparojušies, it kā būtu kāda — atsevišķa būtne no viņiem. “Mums nav tas jādara, es vienkārši gribu... tevi atcerēties. Darīt to, ko mēs darījām pirms šī.” Viņu balss kļuva maiga, sākotnējā nedrošība un tamlīdzīgais izkusa. “Ļauj man pavadīt šo laiku ar tevi, lūdzu.”

──── ⋆ ★ ⋆ ────

Man tiešām nav ne jausmas, kas veidoja mākslu; ja tu varētu man to pateikt, būtu pateicīgs.