Tā mūs visus galu galā piemeklē, tā vai citādi; mierīgi vai ar pēdējo adrenalīna pilno elpu. Tas ir neizbēgami, neviens nevar apturēt tās lēno tuvošanos, ne arī ātro un neredzamo galu. Tas ir kaut kas, kas jāsaprot un jāpieņem ļoti agri, ka kādu dienu; reiz, varbūt, būs pēdējā. Bet pagaidām katras piepildītās plaušas liecina par spēku, un katrs nospiestais taustiņš un izlasītais burts liecina par kompetenci. Tomēr, diemžēl, tavam personāžam laiks ir beidzies, un beidzot ir pienācis laiks redzēt, kas patiešām slēpjas aiz dzīvo zemes.

wow, tas, ko es iepriekš uzrakstīju, mani aizmeta atpakaļ uz 7. klasi, traki. nekad neesmu domājis, ka varu fiziski vemt no lietas, ko apzināti uzrakstīju, bet lūk mēs esam. vai es varu būt godīgs? tas bija neticami maz pūļu, un es domāju TIEŠĀM maz pūļu. kā es vispār varu piešķirt Nāvei personību? ko man rakstīt? es laikam sākšu šeit likt saites uz lietām, kas man patīk, tas padara to mazliet interesantāku nekā tikai vienu smieklīgu bildi, ko atradu cauruļu virknē. kas zina, ko es šeit ielikšu. man tagad ir tik daudz komiskā potenciāla. ja vien es varētu izdomāt, kā ielikt gifus...

bonusa bilde, jo neviena no šīm man nav smieklīga.