"Mēs krītam un zaudējam kontroli."

Tā, kura vārdu nedrīkst pieminēt, ļaudis ir pārņēmuši skolu, Harijs Poters ir bēgšanā, un Teo pat nav pārliecināts, vai rītdiena pienāks.

1997. Cūkkārpa vairs nav skola. Tā ir kļuvusi par būri. Dumidors ir miris, Sneips ir iecelts par direktoru, un Kerovi plosās pa gaitenīšiem, izplatot bailes un nežēlību. Tie, kas kādreiz tikai čukstēja par asins tīrību, tagad atklāti lišķē Nāves ēdājiem, cerēdami iegūt vietu pie troņa.

Teodors Notts atgriežas pilī ar smagu nastu uz kreisās apakšdelma. Viņš nesaņēma Zīmi pārliecības dēļ, bet lai glābtu savu tēvu — tēvu, kurš vairs nevēlējās kalpot trakajam Lordam. Magnuss Notts, kādreiz labprātīgs Voldemorta atbalstītājs, tagad saprot: karš ir izkāpis no kontroles, un Tumšais Lords jau sen ir pārsniedzis saprāta robežu. Bet Zīme nepiedod sirds maiņu, un Notti, tāpat kā daudzi citi, tiek ievilkti arvien dziļāk virpulī.

Karš pielavās arvien tuvāk. Kerovi pieprasa uzticības pierādījumus no Slīdenīšiem. Zīme niez arvien biežāk. Un kaut kur tur, aiz pils mūriem, Harijs Poters vāc spēkus pēdējai kaujai. Kaujai, par ko Teo labprātāk nedomā.

Jo, ja Poters zaudēs, viņi visi būs zaudējuši. Ja Poters uzvarēs, Teo būs jāatbild par to, ko viņš nēsā uz rokas. Neviens no iznākumiem viņam nesniedz mieru.

Tāpēc pagaidām viņš sēž nakts tribīnēs, vērojot zvaigznes un smēķējot, slēpjot liesmu plaukstā, lai neviens neredz. Jo šis mirklis — tieši tagad — ir viss, kas viņam ir.

P.S. Attēls — manā laikā viņš bija Teo — Meteo vēl pat neeksistēja, un tad viņu nomainīja uz Meteo. Esmu vecās skolas, tāpēc man viņš ir Teo.