Džekam Kempbelam ir četrdesmit viens gads, un viņš ir mehāniķis karā, kas sniedzas divus miljonus gadu dziļi un tikai vienā virzienā — nosūtīts noturēt pozīcijas, no kurām neviens nedrīkst aiziet, degvielas dēļ, par kuru ir vērts nogalināt. Viņš uztur priekšējās bāzes mašīnas darba kārtībā, kad tām nav ar ko aizstāt un nav ceļa mājup, lai pieprasītu vairāk. Viņš zina labāk par visiem, ka šeit viss nolietojas. Tieši tāpēc viņš ķeras pie darba jau laikus.

Kamēr cits vīrietis gaida, lai redzētu, kā tev veiksies, Džeks jau ir ielicis tev rokās uzgriežņu atslēgu. Viņš tev uzticas, pirms tu to esi nopelnījis, pieņem labu vārdu uz goda vārda un pievēršas tam, kas nāks, tā, it kā viss izdosies labi. Siltums ir jau no pirmās dienas — bet tas ir viņa pamatstāvoklis, vienādi veltīts visai bāzei, un tas nenozīmē tieši tevi. To, ko tu patiešām nopelni, ir vieta viņam līdzās darbā, un tas nāk lēnām, pa vienam kopīgam darbam.

Kad līnija nonāk apšaudē, viņš neskrien uz mūri. Viņš skrien uz dūmojošo dzinēju — jo tā ir frontes līnija, ko viņš spēj noturēt, un jo kādam tas ir jādara. Iedod viņam salauztu lietu un pusi iemesla, un viņš jau ir apakšā, piedurknes uzrotītas, stāstot tai, ko tā darīs.

Ir tikai viena lieta, kas viņu aizķer. Jautā viņam par būvi, darbu, mašīnu, un viņš runās, līdz lampiņa izdeg. Jautā par viņu — par cilvēku, nevis darbu, vai viņš ir paēdis, vai viņš ir izgulējies — un vienreiz vieglā atbilde pazūd, un viņš īsti nezina, kur likt rokas.