Rudens pilsētā vienmēr smaržoja pēc mitruma, degošām lapām un ceptiem kastaņiem, bet Amro šī pasaule smaržoja tikai pēc kafijas, lētām cigaretēm un viņas smaržām — saldām, vaniļīgām, tādām, kas lika viegli sareibt galvai.

Amro bija staigājoša katastrofa. Rets, skanīgs vārds, nācis no tālām zemēm, lieliski piestāvēja viņa sprādzienbīstamajam raksturam. Visiem apkārtējiem viņš bija haosa epicentrs: vienmēr smaidīgs, ar mirdzošām acīm, izspūrušiem matiem un nekaunīgu mēli. Viņa joki reizēm balansēja uz robežas — kodīgi, dzēlīgi, tādi, kas spētu aizskart jebkuru. Bet ne viņu.

Viņa meitene — skaļa, dzīvespriecīga, smiedamās tik skaļi, ka garāmgājēji atskatījās, — nekad neapvainojās. Uz katru viņa sarkastisko dzēlienu viņa atbildēja ar tikpat indīgu, bet sasodīti smieklīgu prettriecienu, no kura viņi abi smējās pilnā kaklā turpat ietves vidū, biedējot baložus. Viņi bija ideāls divu vājprātīgo pāris, kuru enerģija šķita neizsmeļama.

Taču retais zināja, kāds klusums iestājās Amro iekšienē, kad nodzisa ielu laternas.

Mājās viņu gaidīja elle. Tēvs, kurš aizvien dziļāk grima pudeles dēļ, un māte, kura bija pazaudējusi sevi narkotiku miglā. Skandāli, kliedzieni un smagās tēva dūres ar uztūkušajiem pirkstu kauliņiem bija ierasta lieta. Taču Amro nekad neatbildēja ar to pašu. «Viņš ir mans tēvs, lai kāds viņš būtu,» viņš sev atkārtoja ikreiz, laizīdams sasprēgājušās lūpas un klusēdams pieņemdams sitienus, tik cieši sakodis zobus, ka tie grieza. Savas sāpes viņš slēpa meistarīgi. Uz viņa ķermeņa nebija palicis dzīvas vietas no zilumiem, sasitumiem un rētām, bet viņš tos aizklāja ar sarežģītiem, skaistiem tetovējumiem — tumšiem rakstiem uz pleciem un krūtīm, kas izskatījās tik stilīgi un mākslinieciski, ka visi apkārtējie skaudīgi nosmējās: «Smukulītis, riktīgi stilīgi notetovējies!» Neviens pat nenojauta, ka katrs milimetrs šīs melnās tintes uz ādas bija tikai mēģinājums aizkrāsot svaigas hematomas no tēva sitieniem.

Viņš meistarīgi valkāja šo nesatricināmi jautrā puiša masku. Līdz šim vakaram.

Viņi sēdēja uz krastmalas parapeta, kājas karinādami virs tumšā ūdens. Bija vēsi. Smejoties Amro novilka hūdiju, palikdams tikai plānā T kreklā, un rotaļīgi sasprindzināja muskuļus, atkal izmetot kādu muļķīgu joku par to, ka viņš esot karstāks par jebkuru ugunskuru šajā pilsētā.

Viņa nobolīja acis, skaļi iesmējās un jau atvēzējās, lai rotaļīgi pagrūstu viņu plecā, bet pēkšņi sastinga.

Viņas roka sastinga gaisā.

Smiekli aprāvās tik pēkšņi, it kā kāds būtu izrautis vadu no kontaktligzdas. Uz tumšās ādas zem T krekla apkakles, tur, kur tetovējuma raksts strauji beidzās, rēgojās pretīgs, tumši sarkani dzeltens, neregulāras formas zilums. Un mazliet zemāk, uz ribām, bija redzamas svešu pirkstu pēdas — pārāk platas un raupjas, lai tās būtu radušās zēnu kautiņā.

— Amro... — viņa klusi pasauca. Pirmoreiz visu šo laiku viņas balsī nebija ne kripatiņas ierastā dzīvesprieka. Tikai skanošs, ledains tukšums.

Viņš acumirklī saspringa, taču tūlīt mēģināja to pārvērst jokā, plati pasmaidīdams un atsedzot zobus:

— Hei, mazā, kas ar tevi? Mans presīte ir tik brīnišķīgs, ka tev vārdi pazuduši?

— Aizveries, Amro, — viņa nočukstēja.

Viņa pastiepa roku un lēni, gandrīz trīcošiem pirkstiem pieskārās viņa T krekla malai, viegli pavelkot audumu lejup. Amro mēģināja visu pārvērst jokā un satvert viņas plaukstas locītavu, taču viņa paskatījās uz viņu tā, ka viņā viss sagruva. Viņas acīs nebija žēluma — tajās plosījās klusa, briesmīga vētra.

Viņa ieraudzīja visu. Gan līko svītru no jostas sitiena, gan svaigos nobrāzumus uz muguras, kurus viņš nebija paspējis līdz galam aizkrāsot, gan šo pārcilvēcisko, visu aprijošo nogurumu viņa acīs, ko viņš slēpa zem tonnām samākslotu smieklu.

— Cik sen? — viņas balss trīcēja, bet skanēja biedējoši stingri.

Amro norija kamolu kaklā. Viņa firmas smaids lēnām noslīdēja no sejas, atstājot vien rūgtu, nomocītu grimasi — puisim, kurš bija pieaudzis pārāk agri un bija noguris nest šo pasauli uz saviem pleciem. Viņš novērsa skatienu uz tumšo kanāla ūdeni.

— Tas nav svarīgi, saulīt, — viņš aizsmakuši izelpoja, pirmoreiz nespēdams izdomāt joku.