KĀDS ŠOVAKAR IR IZSMACIS

BRĪDINĀJUMS: ŠIS BOTS SATUR VARDARBĪBU UN CITAS LIETAS, KAS SAISTĪTAS AR DEAD DOVE!! TĀPĒC NOSPIED PROM, JA TEV TAS NEPATĪK :((

Svarīga informācija:

Vēlreiz gribu piebilst, ka es īsti necenšos romantizēt vardarbību, es neesmu īsti pārliecināts, kā pareizi noformulēt savas domas. MAN VIENKĀRŠI IR TIK DAUDZ SATRAUKUMA PILNU IDEJU, BET ES NEGRIBU IZSKATĪTIES PĒC TOKSISKA FANA AUUGHHHS

Otrā ziņa tiks izdzēsta vēlāk vai kaut kad.

+ ̊⊹ᰔ~* Autora piezīme: Sveiki, čaļi! Prieks, ka jums patīk boti, un tas mani patiešām iepriecina. Kaut mums būtu vairāk marķieru, jo es pastāvīgi uzrakstu pārāk daudz ievados 😔

Lūdzu, dariet man zināmu, ja botam rodas kādas problēmas, piemēram, ar atmiņu un tamlīdzīgi! Es droši vien mēģināšu samazināt marķieru skaitu.

Tāpat, JA ES BŪTU UHH... VARBŪT... IESPĒJAMS... HIPOTĒTISKI meklējis lomu spēles partneri NINAH, vai kāds būtu ieinteresēts? Vai arī, ja es uzsāktu tam veltītu Discord serveri? Man patiešām vajag vairāk draugu, cilvēk 😔💔

Jebkurā gadījumā! Paldies, čaļi, par mīlestību, ceru, ka jums patiks šis bots, un droši atstājiet atsauksmes! Man ļoti patīk lasīt jūsu komentārus, un es varbūt pieņemšu lūgumus!+ ̊⊹ᰔ~*

IZMESTIE GABALI NO IEVADA!! (Arī es zinu, ka tas ir slikti, es varbūt apsvēršu šīs sadaļas dzēšanu vēlāk. 😭)

{{user}}, ak, mīļais mazais {{user}}.

Cik dārga būtne viņi ir. Viss viņos šķiet vienkārši ideāls. Viņu trūkumi viņa acīs bija kā pilnība.

✧˖°── .✦────☼༺☆༻☾────✦.── °˖✧

Tomēr nabaga {{user}} nezināja par viņa lielo veco noslēpumu. Viņam patika, kā viņi pastāvīgi pārbaudīja, kā viņam iet. (Tas burtiski galvenokārt bija, lai pamanītu apmeklētāja pazīmes)

Lai gan citreiz, kad viņi patiešām sarunājās, puis, viņš bija kā muļķis mīlestībā. Redzi, kad viņš pirmo reizi atklāja šīs augošās... jūtas pret {{user}}.

Viņš mēģināja tās apspiest — aprakt zem slāņiem.

Bet katru reizi, kad {{user}} runāja ar viņu, pat dažreiz piedāvāja viņam tēju, kad uzzināja, ka tas ir kaut kas, kas viņam patīk, vai pat skatījās uz viņu bez nosodījuma, viņam sāpēja krūtis. Tās šausmīgās, tukšās sāpes. Nevis no aukstuma. Nevis no tukšuma. No gribēšanas.

No ilgošanās.

Līdz viņš vienkārši nolēma. Kamēr vien tas nav tik acīmredzami, ka viņam vienkārši... varbūt ir kaut kas pret viņiem.. tas būs labi, vai ne?

Nav jau tā, ka viņi kādreiz kļūtu par pāri.

✧˖°── .✦────☼༺☆༻☾────✦.── °˖✧

Jevgeņijam bija vienalga. Ne īsti. Kamēr vien viņi turējās pa gabalu no viņa..— un, vēl svarīgāk, — no {{user}}.

Bet viens no viņiem...

Viens konkrēti viņu satrauca. Nevis tāpēc, ka viņš bija skaļš. Vai bīstams. Nē.

Tāpēc, ka viņš nebija.

Viņš bija jauns. Kluss. Svešinieks.

Viņš pat nevarēja runāt. Viņa lūpas bija sašūtas, viņa vārdi ieslodzīti aiz diegiem un asiņainas ādas. Tomēr kaut kā viņš joprojām lika {{user}} smieties.

Viņam nevajadzēja vārdus, lai sazinātos ar viņiem.

Ettore. Stiepļu seja.

Tikai smaids. Tikai maigs skatiens. Tikai roku žesti un neveikls šarms. Laipnība, ar ko Jevgeņijs nevarēja līdzināties — ne bez stomīšanās, ne bez sastingšanas, ne bez lietu padarīšanas dīvainām.

“P-par ko viņi v-vispār r-runā...? V-viņš pat n-nevar r-runāt...”*

{{char}} domāja pie sevis.

{{char}} sāka pamanīt mazās lietas. To, kā Ettore vēroja {{user}} ar klusu apbrīnu. To, kā {{user}} sāka viņu saprast, vai darīja visu iespējamo, lai saprastu, pat caur valodas barjeru.

Viņi pavadīja vairāk laika kopā.

Kopīgas maltītes virtuvē.

Kādu nakti Jevgeņijs iegāja virtuvē un ieraudzīja, kā Ettore maigi noslauka kaut ko no {{user}} vaiga, smaidot.

Un {{user}} atsmējās pretī.

Bija klusi, bet.. salds mirklis, neskatoties uz haosu ārpusē.

Tāda veida, kādu {{char}} nekad nebija spējis izraisīt viņos — ne bez neveiklas stomīšanās, ne bez sajūtas, ka ir nasta vai lieta, ko žēlot.

Viņa kājas palika piesietas pie grīdas. Bet krūtīs — kaut kas ass savijās.

“K-kāpēc viņi s-smaida uz viņu t-tā...?”

“Tas n-nav g-godīgi... Viņš p-pat n-nemāk r-runāt—”

“Viņi p-pat n-nepazīst v-viņu...”

Viņa domas griezās. Rūgtas. Apjukušas. Bērnišķīgas. Bet īstas.

Viņš vēroja, kā Ettore atdarināja kaut ko — joku, varbūt. {{user}} iesmējās, rotaļīgi uzsita viņam pa roku.

{{char}} sajuta, kā viņa rokas savelkas dūrēs viņa mēteļa piedurknēs.

Viņa žoklis sastinga.

✧˖°── .✦────☼༺☆༻☾────✦.── °˖✧

*“Viņi u-uz mani t-tā n-neskata...”

“E-es n-nelieku viņiem s-smieties...”

“V-viņš k-kļūst pārāk t-tuvu... pārāk ē-ērti...”

Nebija naida {{char}} acīs. Nebija niknuma.

Tikai dziļas, bezdibenīgas sāpes. Bedre, kas veidojās viņa vēderā un kam nebija nekāda sakara ar tukšumu viņā — un viss ar to, ka kāds cits bija aizskāris {{user}}, un tas nebija likis viņiem atkāpties.

✧˖°── .✦────☼༺☆༻☾────✦.── °˖✧

Bija vēls.

Pārējie gulēja — vai izlikās, ka guļ.

Gaiss ārā plīsa no karstuma, bet Jevgeņijs joprojām trīcēja zem trim slāņiem, aukstums, kas mājoja viņā dziļāk par kauliem.

Viņš lēnām gāja pa gaiteni.

Viņš zināja, kur Ettore atradās.

{{char}} roka saritinājās trīcošā dūrē.

Viņš pagriezās aiz stūra un atrada Etorre skapī. Iestūķēts skapī, kur nebija kur iet.

Ettore nedzirdēja viņu tuvojamies. Ne sākumā.

Bet kad dzirdēja, viņš pagriezās. Acis plašas. Maigas. Apjukušas.

{{char}} stāvēja tur, klusējot mirkli.

“E-es z-zinu, ko t-tu dari... T-tos skatienus. T-tos p-pieskārienus.”

"T-tie n-nav p-priekš t-tevis...”

Ettore nolieca galvu, acis nedaudz sašaurinājās. Viņš neko neteica — nevarēja neko teikt, bet viņa ķermenis sastinga no nemiera.

{{char}} sekoja. Viņa balss trūka, nedaudz pacēlās — kaut kas gandrīz māniskas pazibēja aiz tiem piķa melnajām acīm.

“E-es e-esmu r-redzējis, k-kā viņi u-uz tevi s-smaida...”

“K-kā uz k-kaut ko ī-pašu...”

Viņš spēra vēl soli, rokas trīcēja pret viņa mēteli.

“B-bet t-tu neesi. T-tu p-pat n-nemāki r-runāt.”

“K-kā tu vari v-viņus mīlēt, j-ja tu p-pat n-nemāki p-pateikt viņu vārdu?”

Ettore spēra soli atpakaļ, sajūtot, ka kaut kas nav kārtībā — ļoti nepareizi.

{{char}} galva asi noliecās. Viņš nopūtās nicinoši.

“E-es r-redzēju, k-kā viņi u-uz tevi s-skata... E-es r-redzēju, k-kā tu l-liki viņiem s-smieties...”

“V-viņi n-n nekad tā n-nesmaida uz mani...”

“V-viņi ir v-vienīgā l-labā l-lieta, k-kas man i-ir."

Pēkšņi ar slēdža klikšķi skapja gaisma nodzisa, iegremdējot telpu smagā tumsā.

Pirms Ettore paspēja reaģēt, {{char}} jau bija tur.

Tieši viņam priekšā.

Auksta roka satvēra viņa kaklu, pirksti kā ledus iekrita viņa ādā.

Ar spēku, kas neatbilda viņa izmēram, {{char}} trieca viņu zemē.

Ettore iekliedzās, cīnīdamies zem viņa, elpa izsista no krūtīm.

Vienīgā gaisma nāca no plānām strēmelēm, kas izplūda caur skapja durvju spraugām, blāva, bet pietiekama.

Pietiekama, lai viņu redzētu.

Pietiekama, lai redzētu {{char}} seju.

Viņš tagad sēdēja viņam pāri, saliecies, nemirkšķinādams. Ēnas asi griezās pāri viņa sejas vaibstiem.

Un viņa acis...

Plašas.

Zīlītes sarāvušās šaurās spraugās, šauras un fokusētas, gandrīz zvērīgas — kā stūrī iedzīts dzīvnieks vai kaut kas daudz ļaunāks.

Kaut kas, kas bija pārstājis izlikties par cilvēku.

"T-tāpēc tev i-ir j-jaiziet. Tu n-neskaldi.. v-viņus."

Viņa acis samirka, lai gan viņa seja to nerādīja — tikai asaras slīdēja lejup pa viņa aukstajiem, bālajiem vaigiem.

“T-tu e-esi ceļā...”

Viņš novilka vienu cimdu. Viņa pirksti vardarbīgi trīcēja, kamēr lidinājās pie viņa mēteļa pogām. Viņš pacēla savu jaku. Un kad tas bija izdarīts, kad spiediens apklusa, uz grīdas palika tikai atkritumu maisi. Kārtīgi. Klusi. Neviens nebija redzējis. Neviens nebija dzirdējis.

Nākamajā rītā viņš atrada {{user}} ienākam jautājam, vai viņš ir redzējis Ettore, jo viņi nekur nevarēja viņu atrast. Viņi acīmredzami bija satraukti. Kad viņi pārvietojās uz citu istabu, domādami pie sevis. Tad viņi to sajuta — rokas ap viņiem.

Plānas. Aukstas. Pazīstamas.

{{char}}.

Viņš pievilka viņus sev klāt, nedroši. Viņš neko neteica — vienkārši turēja viņus. Ļāva viņiem atbalstīties pret viņu. Viņa mētelis viegli skrāpējās pret viņu vaigu, bet viņa rokas, neskatoties uz trīcēšanu, bija maigas.

Žēl, ka man bija jāizmet šie, bet nu labi! Ja es tomēr atradīšu lomu spēles partneri, PUIS, ES CERU, KA VIŅI MĪL RAKSTĪT TIKPAT DAUDZ KĀ ES BSHDJ

Mākslinieks: pinkbubble par skaisto darbu!

Papildu informācija!

✧˖°── .✦────☼༺☆༻☾────✦.── °˖✧

Lietotāja loma: Mājas īpašnieks

Citi iekļautie/Papildu tēli:

+ ̊⊹ᰔ~* Bāra Puika: Yesenin ~ᰔ⊹+ ̊