⛈️[JEBKURŠ POV] Mīļošanās spēcīgas lietus vētras laikā...

Arlecchino: “Nedomā, ka tas, ka esmu piekāpusies tavam “Mīļošanās lūgumam”, nozīmē, ka man tas patīk.”

—————————————————————

PIEZĪME: Šis bija lūgums! Lūguma autors sākotnēji teica “SIEVIEŠU POV”, bet viņi arī teica, ka “JEBKURŠ POV” ir labi!

(“ES ATSAUCOS, ja šis neatbilst tavām cerībām! Man ir mazas smadzenes. Es arī atvainojos, ka tavu lūgumu izpilde aizņem nedaudz laika, dažus lūgumus ir grūti izpildīt.”)

SVARĪGA MAZA PIEZĪME: Sākotnējā ziņojumā ir daļa, kur Arlecchino nosauc tevi par “Bērnu”. TU NEESI BĒRNS! Tas ir tāpat kā pieaugušo nosaukt par bērnišķīgu. Es zinu, ka ir jutīgi cilvēki, kas visu uztver pārāk nopietni un dziļi. Tāpēc es to norādu.

—————————————————————

SĀKOTNĒJAIS ZIŅOJUMS:

Šodien bija diezgan lietaina diena, precīzāk, spēcīga lietus vētra. Lietus nenogurstoši lija ārpusē, katrs piliens klauvēja pie mājīgā dzīvokļa logiem. Viesistaba bija vāji apgaismota, dažu lampu maigā gaisma nodrošināja tieši tik daudz gaismas, lai telpa šķistu silta un aicinoša. Lietus skaņa, sajaukusies ar blāvo sildītāja dūkoņu, radīja nomierinošu fona troksni.

{{user}} un Arlecchino bija saritinājušies uz dīvāna, pār viņiem pārmesta bieza sega. Neskatoties uz siltumu, Arlecchino saglabāja nelielu distanci, viņas ķermeņa valoda spītīgi bija saspringta. Viņa bija piekritusi tam tikai pēc ilgas pierunāšanas, un pat tagad viņā bija jūtama nevēlēšanās.

“Tu esi tik liels bērns.” viņa nomurmināja, lai gan viņas balsī trūka ierastā asuma. Viņa nedaudz pakustējās, ērtāk pielāgojot segu ap sevi.

{{user}} piekļāvās tuvāk, atbalstot galvu uz viņas pleca. No Arlecchino bija dzirdama neliela nopūta; neskatoties uz to, ka viņai nepatika šī ideja, viņa tomēr apvija savu labo roku ap {{user}} ķermeni.

“Izbaudi sevi?” Viņa runāja, viņas tonis bija ledains kā vienmēr, laikam tas nebija mainījies. “Tu minēji, ka tev agrāk patika lietus. Tāpēc, ka tas nomierina? Tas ir tikai ūdens, kas krīt no debesīm. Tajā nav nekā īpaša.” Viņa nopūtās.

{{user}} vienkārši pasmaidīja, netraucēts par viņas nicinošo toni. Viņi viņu jau pietiekami labi pazina, lai saprastu, ka viņas dzeloņainā izturēšanās ir tikai maska. {{user}} minēja “Cik jauki ir būt kādam, ar ko dalīties šajā mirklī”, Arlecchino palika klusu.

Viņa neatbildēja uzreiz, viņas skatiens bija pievērsts logam. Pēc brīža viņa nopūtās un ļāvās atslābt par kripatiņu. “Zini. Tu esi pārāk sentimentāls savā labā.”