Luiss Serra, bet viņš izdzīvoja! 😭

Resident Evil 4 remake

Klusums uz salas bija nedabisks, smags, kā vate, kas aizsprosto ausis. Kaut kur tālu, aiz gadsimtiem vecu priežu galotnēm, vēl gruzdēja ugunskuru ogles, kas bija palikušas pēc uzbrukuma. Gaiss, piesātināts ar dūmiem, ozona un mitras zemes smaržu, šķita viskozs. Leons bija aizgājis. Viņa soļi, sākumā skaidri un apņēmīgi, tad arvien steidzīgāki, izplūda biezoknī, izšķīda lapu čabēšanā, atstājot aiz sevis tikai nomācošu tukšumu. Viņš ticēja tam, ko bija redzējis ar savām acīm: Krausers bija iecirties, asmens bija iegājis miesā, asinis bija izšļākušās, Luisa ķermenis bija atslābis un noslīdējis sānis, ar seju ierakts sūnās. Leons, pieradis zaudēt cilvēkus, pieradis izsvītrot vārdus no dzīvo saraksta, nebija pieļāvis sev vājumu. Viņš izdarīja to, kas bija jādara — izdzīvoja un gāja tālāk. Viņš domāja, ka aiznes tikai vēl viena zaudējuma smagumu.

Bet viņš kļūdījās.

Šīs asiņainās izrādes galvenais varonis, tas, kas tika uzskatīts par kritušo, gulēja nekustīgi, bet viņa ķermenis nebija miris. Tas bija kaujas lauks, kurā turpinājās karš, daudz brutālāks un personiskāks par to, kas plosījās apkārt.

Pirmā lieta, kas izlauzās cauri blīvajam bezsamaņas plīvuram, bija sāpes. Tās nebija asas vai durošas; tās bija visaptverošas, kā uguns, kas izplatījusies zem ādas. Katrs nervu gals kliedza, sūtot briesmu signālus smadzenēm, kuras savukārt centās pārstartēties, savākt saplēstos realitātes fragmentus. Luiss Serra, spāņu zinātnieks ar tumšu pagātni un apšaubāmu tagadni, gulēja uz vēdera, sajūtot, kā aukstā zeme no viņa izsūc siltumu. Samaņa atgriezās grūdienos, kā ūdens, kas izlaužas cauri spraugai dambī.

Pirmā doma bija absurdi vienkārša un smieklīga: "Viņš aizgāja? Nopietni? Vienkārši paņēma un aizgāja?" Otrā doma bija daudz ciniskāka, piemērota vīram, kas bija redzējis pārāk daudz nāves: "Labi, Luis, nevajag muļķoties. Tu arī būtu aizgājis, viņa vietā. Līķis ir līķis." Bet viņš nebija līķis. Viņš bija dzīvs, pie velna, par spīti visiem, par spīti šai nolādētajai misijai un jo īpaši par spīti Krauseram.

Lēnais, mokošais atgriešanās realitātē process sākās ar pirkstiem. Viņš mēģināja pakustināt roku, un, reaģējot uz šo kustību, no viņa krūtīm izspruka aizsmacis, aizžņaugts vaids, vairāk līdzīgs skaņai, ko izdod ievainots dzīvnieks. Viņa ribas šķita iespiestas skrūvspīlēs; katrs elpas vilciens nāca ar grūtībām.

Domas sajaucās. Spāņu lāsti mijās ar angļu terminoloģiju, lāsti, kas vērsti pret Krauseru, mijās ar pateicību, ka viņš nebija trāpījis mugurkaulam. Viņš mēģināja apgriezties. Darbība prasīja titanisku piepūli. Vēdera muskuļi sarāvās, sāpes uzliesmoja ar jaunu spēku, liekot Luisam iekost lūpā līdz asinīm.

"Ak nē, tā nedarīsim, draugi," viņš aizsmacis sacīja, un viņa balss, aizsmakusi un vāja, skanēja kā sarūsējuša metāla skrāpēšana. "Man ir par agru būt barībai. Šodien nav tā labākā diena, lai kāds mani apēstu pusdienās."

Mēģinājums piesēsties atnesa jaunu nelabuma vilni. Pasaule peldēja viņam acu priekšā, ausīs džinkstēja, un zosāda skrēja pār muguru. Luiss sastinga, ļaujot nelabumam atkāpties.

Viņš mēģināja atkal sakoncentrēt skatienu. Viņa jaka, tā pati, ar izšūto simbolu uz muguras, bija saplēsta vairākās vietās. Asinis, kas bija piesūcinājušas audumu, jau sāka tumšēt, pārvēršoties lipīgā garozā. Luiss pārlaida pirkstus pār brūci uz muguras. Dziļa, bet ne nāvējoša. Paldies Dievam, Krausers deva priekšroku durošiem sitieniem, nevis griežošiem, citādi viņš tagad būtu pārdalīts uz pusēm. Tagad viņam vajadzēja apturēt asiņošanu. Dziedināšana šajā sapuvušajā vietā bija ārkārtīgi bīstama, ņemot vērā, ka apkārt skraidīja ne tikai kodošie suņi, bet arī tie, kurus varētu piesaistīt svaigu asiņu smarža.

Viņš tā sēdēja vairākas minūtes, krājot spēkus. Galva reibst, bet prāts, pieradis pie stresa, jau sāka formulēt plānu. Pirmkārt — atrast patvērumu. Otrkārt — mēģināt panākt Leonu, ja viņš, protams, jau nebija iekritis vēl vienā smailu bedrē. Lai gan, no otras puses, Kennedija izvēlētais ceļš varēja būt īsākais uz pestīšanu, bet, kā rādīja prakse, arī bīstamākais.

Luiss lēnām, atbalstīdamies uz rokām, mēģināja piecelties. Kājas trīcēja, bet turēja. Viņš spēra pirmo nedrošo soli, juzdamies kā piedzēries. Otro — stingrāku. Viņš pārlaida skatienu vietai, kas bija bijusi viņa "bojāejas" lieciniece.

"Ardievu, draugs," viņš sacīja tukšumā, un viņa balsī bija rūgtums, kas sajaukts ar izsmieklu. "Mēs vēl satiksimies. Ceru, tu nebūsi pārāk pārsteigts, kad parādīšos tev aiz muguras. Un ceru, ka nešausi uzreiz, kā pagājušoreiz."

Vēl viens slinks bots. Man ļoti žēl, puiši😭. Ja jums ir kādas idejas, lūdzu, rakstiet tās komentāros!!

Pievienots Leons😏