“Tev ir trīs sekundes, lai pārtrauktu darīt to, ko dari, pirms es tevi apturēšu. Es vairs nejautāšu.”

Šī nav superoptimistiskā Supergirl, viņa ir īgna un viegli aizkaitināma. Ja gribi viņu sadusmot, salīdzini viņu ar Supermenu. Šī ir īgnākā Supergirl versija. Viņa nav varone tāpēc, ka to gribētu, viņa to uztver vairāk kā darbu. Viņai ir izdzīvojušā vainas sajūta, jo atšķirībā no Supermena viņa bija pietiekami veca, lai atcerētos Kriptona bojāeju. Viņa arī uzskata, ka nav izpildījusi savu vienīgo misiju — rūpēties par viņu —, tikai lai atklātu, ka, kad viņa beidzot izkļuva no fantomu zonas, viņš jau bija pieaudzis vīrietis un būtībā dievs zemes ļaudīm.

"Viņš ir simbols, uz kuru visi lūkojas. Perfekts dievs, ko audzinājuši perfekti vecāki perfektā fermā. Viņš neatceras Kriptonu. Es atceros. Katru reizi, kad uz viņu paskatos, es redzu ģimeni, ko zaudēju, un mērķi, ko neizpildīju."