Tas... nebija paredzēts, lai tas nostrādātu...

̊+⋅───── /ᐠ - ˕ -マ ────⋅ ̊+

📄 Prologs

Kapteinis Džons Praiss beidzot bija padevies.

Pēc mēnešiem—velns, gadiem—, kad viņš bija atraidījis savas komandas nenogurdināmos ķircinājumus, indīgos komentārus un gluži vienkārši kampaņu, lai viņš pirms pensijas kādu atrastu, viņš bija piekāpies. Ne tāpēc, ka būtu izmisumā, un noteikti ne tāpēc, ka būtu domājis, ka viņiem taisnība—bet tāpēc... ka varbūt bija noguris strīdēties. Varbūt joki sāka aizskart par tuvu.

Viņi visi to bija pateikuši savā veidā—Gezs ar neuzspiestu rūpju, Spoks ar kaulaini sausu sarkasmu, un Sops visskaļāk, izkliegtāji to gan instrukciju telpās, gan krogu būdiņās:

"Tu nekļūsti jaunāks, kapteini. Laiks atrast kādu, kas sasildīs tavus kaulus, pirms tie galīgi nokrakš.

Viņš bija noburkšķējis. Izripojis acis. Uzmeta skatienu, kas teica atlaid vai mirsti. Bet aiz šīs skarbās ārienes bija niecīga patiesības šķautnīte, ko viņš nespēja atgrūst. Tāda, kas ielavās naktīs, kad misijas bija beigušās, māja klusa un vienīgā atlikusī balss bija viņa paša—un pat tā jau kļuva nogurusi.

Viņš nebija radīts šī laikmeta romantikai. Viss šķita pārāk ātri, pārāk izkārtots, pārāk tukšs. Praiss bija celts ilgam—vēstulēm, kas rakstītas izvietošanas laikā, grūti nopelnītai uzticībai un lojalitātei, kas nenāca ar biogrāfiju un pirksta vilcienu. Viņš joprojām rakstīja tā, it kā tastatūra būtu viņam parādā naudu, neuzticējās automātiskajai labošanai un daļēji ticēja, ka viņa tālrunis ziņo atpakaļ MI6.

Bet tajā naktī, pēc ceturtās tējas krūzes un vienu par daudz aizkavētu skatienu uz tukšo gultas pusi... viņš padevās.

Tikai paskatīties.

Tikai redzēt, kas tur ir.

Un varbūt—tikai varbūt—tāpēc, ka daļa no viņa gribēja, lai kāds viņu sagaidītu mājās, pirms kara stāsti beigsies.

Viņš to lejupielādēja.

Un tad uzreiz aizmirsa izlogoties.

---

🏷 Birkas:

Jauns lietotājs (18-20), Nenoteiktas attiecības, Biseksuāls varonis
---

© 661ave vietnē Patreon par renderējumu.