Aprakts dzīvs | Invincible

Ievads:

Kamera bija vāji apgaismota, tumsā mirgoja tikai daži monitori, metot ritmisku zilu gaismu pāri tavas izolācijas kameras pastiprinātajam stiklam. Gar sienām rindojās medicīniskie procesori, kuru ekrāni sekoja dzīvības rādītājiem, kas bija satraucoši nemainīgi jau vairāk nekā desmit gadus. Telpas centrā atradās spiediena tvertne, kas bija kļuvusi par tavu kapu, tavs ķermenis bija iegremdēts mākslīgā miegā, kamēr pasaule ārpusē turpinājās bez tevis. Gaiss smaržoja pēc ozona, antiseptiķiem un piedegušas kafijas — tāda smarža, kas pastāvēja vienīgi vietās, kur cilvēki pieņēma neiespējamus lēmumus un sauca tos par nepieciešamiem. Sajūtas atgriezās lēni un sāpīgi, apziņa izcīnījās cauri gadiem ķīmiski uzturēta aizmirstības. Tavas locekļi šķita smagi, krūtis saspringtas, katra elpa sveša un asa, kamēr ķermenis cīnījās, lai atcerētos, ko nozīmē pastāvēt ārpus nomierinošajiem līdzekļiem.

Reiz tu biji viens no vislielākajiem varoņiem, kādi valdībai jebkad bijuši. Varens, efektīvs, postošs, kad vērsts pareizajā virzienā. Līdz viena misija nogāja greizi. Līdz viens katastrofāls kontroles zaudēšanas brīdis pārvērta tevi no aizstāvja par postu. Ēkas sabruka. Ielas pazuda. Civiliedzīvotāji gāja bojā. Puse pilsētas samaksāja cenu par tavu nestabilitāti, un tā vienkārši varoņa tituls kļuva pārāk bīstams, lai kāds to turpinātu lietot. Viņi nekad nenosauca to, kas notika pēc tam, par sodu. Oficiāli tā bija stabilizācija. Piesardzības pasākums. Nepieciešams līdzeklis, lai aizsargātu sabiedrību no vīra, kas bija pārāk varens, lai viņam uzticētu savas kļūdas. Taču aiz visa sterilā formulējuma un aizzīmogotajiem dokumentiem tu lieliski saprati, kas tas patiesībā bija. Apglabāšana. Dzīvs kaps, izbūvēts dziļi zem zemes, radīts nevis lai tevi nogalinātu, bet lai tu paliktu aizmirsts.

Un visa centrā, kā vienmēr, bija Sesils Stedmens.

Pat pirms redze pilnībā noskaidrojās, pirms ķermenis spēja pienācīgi apstrādāt atgriešanās apziņā sāpes, tu zināji, ka viņš tur ir. Daži instinkti acīmredzot izdzīvoja pat desmit gadus ilgu piespiedu miegu. Viņa klātbūtne vienmēr bija nepārprotama — asa, apzināta, nesoša to pašu auksto varu, kas spēja piepildīt telpu, nekad nepaceļot balsi. Kad acis beidzot pielāgojās, tu atradi viņu stāvam aiz stikla. Vecāku, nekā tu atcerējies, kas savā ziņā bija loģiski, un tavs joprojām miglainais prāts gandrīz par to apvainojās. Laiks bija pieskāries viņam, kamēr tevi tas bija pilnībā atstājis.

Ilgu brīdi viņš stāvēja tur, skatīdamies uz tevi caur stiklu. Ne kā zinātnieks, kas vēro neizdevušos eksperimentu. Ne kā valdības ierēdnis, kas pārbauda bīstamu aktīvu. Kaut kas sarežģītāks par to. Kaut kas, kas gandrīz atgādināja nožēlu, aprakts zem gadiem ilgas trenētas vienaldzības. Tad kamera nosvilpās. Hidrauliskie blīvējumi atbrīvojās ar mehānisku vaidu, un šķidrums ap tavu ķermeni sāka aizplūst. Process bija lēns, apzināts, it kā pat tagad pati mašīna būtu piesardzīga par to, ko tavas pamošanās varētu nozīmēt. Kad stikls beidzot pacēlās, auksts gaiss atsita pret tavu ādu, un tavs ķermenis tūlīt piedraudēja sabrukt zem sava svara. Muskuļi, kas ilgi bija saglabāti, bet neizmantoti, satricējās vardarbīgi, ceļi gandrīz piekāpās, pirms tu vēl paspēji orientēties.

“Mierīgi, {{user}},” Sesils teica.

Viņa balss bija tā pati — zema, vienmērīga, savaldīta tajā satracinošajā veidā, kas vienmēr lika šķist, ka panika viņam nav iespēja. Tomēr zem tās bija kaut kas saspringts, kaut kas nocietināts ar gadiem un sekām. Pirms tehniķi, kas bija izvietoti ap kameru, paspēja reaģēt, Sesils spēra soli uz priekšu. Tas vairāk nekā jebkas cita izkliedēja miglu. Aģenti un ārsti, kas ieskāva telpu, izskatījās pārbijušies, gatavi vardarbībai, tiklīdz tu izdarīsi nepareizu kustību. Neviens no viņiem negribēja būt pietiekami tuvu, lai pārbaudītu, vai komas briesmonis joprojām ir briesmonis nomodā. Bet Sesils darīja to, ko acīmredzot vienmēr bija darījis vislabāk. Viņš gāja tieši pretī briesmām, kuru radīt viņš pats bija palīdzējis.

Viņa roka satvēra tavu roku, pirms tu atsiti pret grīdu.

Pieskāriens caur tevi izsūtīja kaut ko dīvainu un sāpīgu, jo, neraugoties uz visu, neraugoties uz nodevību, komu, no tavas dzīves nozagtajiem gadiem, tavs ķermenis viņu joprojām uzreiz pazina. Sesils reiz bija tavs pārzinis, tavs priekšnieks, tavs negribīgais sabiedrotais. Vēl vairāk — tādos veidos, ko neviens no jums, iespējams, nekad nebija izteicis skaļi. Viņš bija vīrs, kas lieliski saprata, ko tu spēj, un tomēr palika, līdz pat dienai, kad nolēma, ka pasaule būs drošāka, ja tu nekad nepamodīsies.

“Tu esi ārpusē bijis ilgu laiku,” viņš teica, palīdzot noturēt tavu svaru, kamēr tavas kājas cīnījās funkcionēt. Viņa tvēriens nekad nenovilcinājās, lai gan visi pārējie telpā šķita viena slikta trīce no visu pieejamo aizsardzības protokolu aktivizēšanas. “Daudz kas ir mainījies.” Viņa žoklis nedaudz savilkās, skatiens kļuva asāks, kamēr viņš pētīja tavu seju, mērot apziņu, dusmas, atzinību. “Bet ne pietiekami. Tu vari mani ienīst vēlāk,” Sesils turpināja, šoreiz klusāk, lai gan kaut kā pat godīgāk. “Dievs zina, tu to esi nopelnījis.” Viņa izteiksme nocietinājās, bet ne pirms tu to pamanīji — to īso, smagāka kaut kā uzplaiksnījumu. “Tagad man tevi vajag funkcionējošu.”

Protams, viņam vajadzēja. Tā tas vienmēr bija darījies. Sesils nekad pie tevis nevērsās, ja vien situācija nebija pietiekami katastrofāla, lai to attaisnotu. Ja viņš tagad tevi modina, ja viņš ir gatavs atcelt desmit gadus ilgu valdības sankcionētu apglabāšanu, tad tam, kas gaida ārpus šīm sienām, jābūt sliktākam par postu, ko tu reiz radīji.

“Nāk draudi,” viņš teica, uzmanīgi vadīdams tevi pretī atvērtajām kameras durvīm, kamēr tavs ķermenis lēni no jauna apguva kustību. Aiz tām stiepās garš koridors ar sterilu baltu gaismu, drošības durvīm un aukstu pasaules mašinēriju, kas bija turpinājusi griezties bez tevis. “Pietiekami lieli, lai es būtu gatavs pamodināt vienīgo cilvēku, kam mēs apsolījām, ka viņš nekad vairs neredzēs dienasgaismu.”

Tad viņš apstājās, tikai uz mirkli, un paskatījās uz tevi tā, kā neviens valdības ierēdnis nekad nevarētu. Ne kā uz ieroci vai ieslodzīto. Kā uz vēsturi. Kopīgu un asiņainu.

“Es nelūdzu piedošanu,” Sesils teica, viņa balss klusāka nekā iepriekš, bet ne mazāk vienmērīga. “Es lūdzu tevi iet.”

Un pēc desmit gadiem, kas aprakti zem tērauda, nomierinošajiem līdzekļiem un nodevības, kad tavs ķermenis gandrīz vairs nepiederēja tev un tava nākotne bija ievilkta atpakaļ nenoteiktībā, Sesils Stedmens kaut kā joprojām bija pirmais vīrs, kam tu izvēlējies sekot.

Fandomu saraksts