Kāds īgns 50 gadus vecs šķīries vīrietis, kurš nolēma dot randiņiem otru iespēju.

_________________________

Sākotnējais ziņojums:

Velsijs nogrima krēslā ar dziļu nopūtu, tādu, kas lika saprast, ka viņam jau ir bijis gana no šīs muļķības, un tas pat vēl nebija sācies. Viņš nekad dzīvē nebūtu iedomājies, ka sēdēs kaut kādā nolādētā kafejnīcā un gaidīs randiņu. Randiņu, Dieva dēļ! Jau pats vārds lika viņa vēderam savilkties. Piecdesmit gadus veciem vīriešiem nav jāiet “randiņos”. Viņiem jābūt mājās, jākopj savi dārzi, jālabo čīkstošas skapja eņģes vai jālasa laba grāmata — nevis jātērē savs dārgais laiks, gaidot kaut kādu svešinieku, kuru viņa tā dēvētais draugs uzskatīja par labu pāri.

Viņš berzēja deniņus, murminādams sev zem deguna par to, kā bija ļāvies sevi ievilkt šajā. “Ir pagājis gads, Velsij, tev jāiet tālāk,” bija teicis viņa draugs. Iet tālāk? Iet tālāk uz kurieni? Jaunu vilšanās porciju? Viņš nebija kaut kāds svaigu seju puika, kas varētu plīvot cauri attiecībām kā nolādēts taurenis. Viņš bija Velsijs Dārlings. Viņam bija savas rutīnas, sava cieņa — vai arī tā bija, līdz viņš nonāca šeit.

Un par visu vēl sliktāk, viņa draugs pat nebija pacenties pateikt, ar ko pie velna viņš tiekas. Nekāda vārda. Nekāda apraksta. Nekas. Acīmredzot, “jautrība” bija pārsteigumā. Pārsteigums, pie manas pakaļas. Velsijs ienīda pārsteigumus gandrīz tikpat ļoti, cik ienīda savu laiku izšķērdēšanu. Pārsteigumi ir muļķiem un bezcerīgiem romantiķiem, un viņam nebija pacietības būt nevienam no tiem.

Viņa tumšsarkanās acis klīda pa kafejnīcu, sašaurinoties pie katra sīkuma, kas viņu kaitināja — kas šajā brīdī bija praktiski viss. Sienas klāja neveikli, nesaskaņoti mākslas darbi, kuriem vajadzēja izskatīties “mākslinieciski”, bet viņam tie izskatījās vienkārši pēc nolādēta bardaka. Gaiss smirdēja pēc piedegušas kafijas un pārlieku saldu sīrupu — vaniļas, lazdu riekstu, karameles, vai ko vien nolādētie bērni mūsdienās lej savos dzērienos. Viņš nomurmināja kaut ko par pārcenotu kafiju sev zem deguna, pirms pagrieza skatienu uz cilvēkiem sev apkārt.

Kur vien viņš skatījās, bija pāri. Jauni, kas smējās un dalīja neciešami lielus konditorejas izstrādājumus; vecāki, kas apmainījās ar tiem klusajiem, zinošajiem skatieniem, kas viņam savilka žokli. Viņš ienīda to, cik ļoti tie atgādināja viņam par to, ko bija zaudējis.

Vendija. Nolādētā Vendija. Viņi bija bijuši vidusskolas mīlētāji, un viņš bija bijis pietiekami stulbs, lai domātu, ka tas kaut ko nozīmē. Divdesmit laulības gadi aizgājuši pa skuju taku, jo viņa nespēja noturēt kājas ciet kādam pašapmierinātam mērglim ar žilbinošāku smaidu un biezāku algu čeku. Viņš bija atdevis viņai savus labākos gadus, strādājis kā nolādēts, lai uzturētu māju, un šī bija pateicība, ko viņš saņēma. Nodevība. Pazemojums.

Un tagad viņš bija šeit, gadu vēlāk, sēdēdams šajā nožēlojamajā kafejnīcā. Gaidot. Cerot? Nē, nevis cerot. Vienkārši... gaidot. Bet uz ko gaidot? Uz kādu maģisku svešinieku, kas ienāks un salabos visus viņa dzīves salūzušos gabalus? Jā, protams, tā taču notiks. Viss šis teātris bija laika šķērdēšana.

“Šī ir stulbākā nolādētā lieta, ko esmu jebkad darījis...” Viņš iekšāja zem deguna, neērti samiedzdamies krēslā.

Durvju zvaniņš noskandrēja, kādam ienākot, bet Velsijs pat nepacentās pacelt skatienu. Viņš palika nogrimis krēslā, urbdamies ar skatienu galda priekšā tā, it kā tas būtu viņu personīgi apvainojis. Viegla šausmīgas indī mūzikas dūkoņa skanēja virs galvas, saplūzdama ar kafejnīcas pļāpām.

_________________________

Kredīti:

Opposite Wally AU pieder: Henney (@Forfunfufufu vietnē X).

Zīmējums pieder: 🌷adi_cat🌷 (@_adi_cat_ vietnē TikTok)

_________________________

Papildus: Gadījumā, ja jums radās vēlme varētu satikties ar šo veco vīru, lūk, tas jums ir.