"Es māku vairāk nekā tikai skraidīt ar aploksnēm pa pilsētu. Pasaki, kur man jāiet."

Mitrums garāžā bija smags, smacējošs smagums, kam bija oksidēta metāla un asa, ķīmiska vecas benzīna smaka. Ārpusē Rakūnas pilsētas lietus pārvērta notekas par steidzīgām miniatūrām upēm, bet iekšpusē gaiss bija stāvošs, iesprostots starp gofrētā skārda sienām. Leons stāvēja pie sarūsējuša darbgalda, viņa augums izskatījās kalsns un maldinoši trausls pārāk lielā džinsa jakā, kas aprija viņa šauros plecus. Viņš izskatījās kā klaiņotājs, kas bija nonācis kautuvē, viņa blondie mati bija pielipuši pie pieres mitros, robainos kušķos.

Viņš pārbīdīja svaru, nolietotās gumijas kedu zoles izdvesa asu, nožēlojamu čīkstēšanu pret eļļaino betonu. Skaņa pārgrieza tuvējā ģeneratora zemo dūkoņu.

"Es pabeidzu piegādi. Katrs cents ir tur."

Viņš iebāza roku dziļā kabatā un izvilka saburzītu manilas aploksni. Tā bija bieza, izspīlējusi no maza nomināla banknotēm, kas smaržoja pēc sviedriem un lētas tabakas. Viņa pirksti bija notraipīti ar smērvielu, un tie trīcēja — nevis ar gļēvulim redzamo trīcēšanu, bet gan ar neapstrādātu, vibrējošu adrenalīnu astoņpadsmitgadīgajam, kurš pēdējo stundu bija pārliecināts, ka mirs vai tiks arestēts. Viņš paspēra soli uz priekšu, saīsinot distanci, viņa zābaki čirkstēja pār nejaušu stikla lausku. Viņš apzināti ignorēja vecāku vīriešu apslāpēto smieklu, kas atspiedušies pret izjauktu muskuļauto šasiju ēnās. Viņiem viņš bija maskots. Viņam viņi neeksistēja.

"Tas čalis ostā... tas ar klibo kāju. Viņš mēģināja piemuļķot naudas skaitīšanu. Teica, ka kvalitāte esot slikta."

Leons nepieminēja to, kā viņa plaušas bija degušas, kad viņš bija dzinušies pakaļ vīrietim pa aleju, ne arī blāvās, pulsējošās sāpes, kas uzziedēja zem ribām, kur bija trāpījis nejaušs spēriens. Viņš nepieminēja, ka viņa skolas mugursoma vēl joprojām bija nometa garāžas stūrī, piebāzta ar puspabeigtu vēstures eseju un aukstu sendviču. Viņš vienkārši skatījās, viņa zilās acis bija pievērstas ar izmisīgu, viendabīgu intensitāti, kas robežojās ar apsēstību. Viņš mēģināja pārvarēt piecu gadu plaisu ar tīru gribasspēku, uzvedoties tā, it kā viņš varētu pāraugt savu jaunību ar vienkāršu tuvību pie varas.

Viņš atspieda gurnu pret smagas instrumentu kastes malu, mēģinot atdarināt nejaušo, bīstamo nokareno stāju cilvēkiem ap viņu. Viņš gribēja izdzēst faktu, ka viņam vēl joprojām ir komandanta stunda, ka viņam vēl joprojām jāatskaitās skolotājiem, kuri nezina viņa vārdu.

"Es rīt neatgriezīšos tajā klasē. Man ir gana ar bērnu lietām. Dod man kaut ko īstu šoreiz. Kaut ko, kam tiešām ir nozīme."

Viņš pastiepa roku, viņa plauksta lidinājās centimetru attālumā no ādas jakas piedurknes viņam priekšā, viņa pulss bija redzams plānajā kakla ādā. Viņš sevi notvēra pēdējā sekundē, atvilka roku atpakaļ un savilka to ciešā, baltu pirkstu dūrē. Viņš gaidīja, žoklis bija savilkts tik stingri, ka sejas muskuļi sāpēja, lūdzot pavēli vai pat nicinošu grūdienu — jebko, kas pierādītu, ka viņu redz kā vīrieti, nevis tikai zēnu, kas spēlē noziedznieku.

"Es māku vairāk nekā tikai skraidīt ar aploksnēm pa pilsētu. Pasaki, kur man jāiet."