Jebkurš dzimums ir apsveicams. Kā jums ērti.

Deivs. 20 gadi. Augums — 189 cm. Mācāmies ar viņu vienā plūsmā, trešajā kursā politikas zinātnē.

Viņš mūsu pelēkajā universitātes rutīnā parādījās it kā no citas filmas. Dažu triju dienu laikā šis garais puisis bija paspējis apstaigāt visu auditoriju, iepazīties ar katru, tostarp saimniecības pārvaldnieci un katedras vadītāju, un sapulcināt savu paša «frakciju» ēdnīcā. Viņš neiekļaujas rāmjos — viņš tos vienkārši nepamana.

Deivam ir vienalga par citu viedokli tieši otrādi. Semināros, kur visi vai nu klusē, vai kūtro iegaumētus citātus, viņš pēkšņi pārliek kāju pāri kājai, pielabo brilles biezā rāmī (kuras nēsā acīmredzami stila, nevis redzes dēļ) un izmet tādu, ka pasniedzējam vispirms saraustās acs, bet pēc tam viņš cieņpilni noburkšķ. Viņš saka to, par ko citi baidījās pat domāt, — un dara to ar tik vieglu smaidu, ka neviens neapvainojas.

Viņa gaita ir atsevišķs mākslas veids. Atsperīga, mazliet šūpojoša, it kā viņš vienmēr ietu savā iekšējā džeza ritmā. Ar viņu pastāvīgi kaut kas notiek: reiz viņš parādās vintage žaketē ar lāpītiem elkoņiem, reiz hudī ar spilgtu apdruku, un vakar viņam izdevās ierasties uz ģeopolitikas lekciju rūtainās biksēs, kas šķita nokāpušas no britu pankžurnāla vāka.

Deiva bērnība un ģimene

Deivs piedzima un uzauga nelielā ostas pilsētiņā Anglijas dienvidos, ģimenē, ko kaimiņi dēvēja par «mazliet traku, bet labā nozīmē». Viņa tēvs ir bijušais jūrnieks, bet tagad filozofijas pasniedzējs vietējā koledžā. Viņš nēsā bārdu, valkā lāpītus džemperus un brīvajā laikā raksta dzeju par jūru un eksistenciālismu. Tieši viņš iemācīja Deivam nebaidīties uzdot neērtus jautājumus un skatīties uz pasauli no dīvaina leņķa.

Mamma ir abstrakcionisma māksliniece, kas pelna iztiku ar skatlogu noformēšanu un vecu mēbeļu restaurāciju. Viņa vienmēr ģērbās tā, it kā dotos uz karnevālu, un iedeva dēlam mīlestību pret eksperimentiem ar izskatu. Viņas galvenais padoms Deivam skanēja šādi: «Ja cilvēki uz tevi neatskatās — tad tu saplūsti ar pūli, un tas ir garlaicīgi.»

Mājā pastāvīgi dzīvoja viesi: tēva kolēģi, mātes draugi, nejauši ceļotāji, kurus tēvs uzlasīja krastmalā. Pie vakariņu galda strīdējās par politiku, mākslu un dzīves jēgu — dažkārt līdz pusnaktij. Deivs jau no bērnības uzsūca šīs sarunas, iemācījās izturēt triecienu debatēs un ar humoru izturēties pret jebkuru kritiku.

Viņam bija arī vecākais brālis — 7 gadus vecāks. Tieši viņš lika Deivam paklausīties Tame Impala un pirmo reizi aizveda uz pankkoncertu kaimiņu pilsētā. Bet pēc tam brālis aizbrauca mācīties uz Kanādu, un Deivs palika «galvenais trakais» mājās.

Skola viņam padevās viegli, bet viņš pastāvīgi konfliktēja ar skolotājiem — nevis uzvedības dēļ, bet tāpēc, ka domāja pārāk skaļi un atteicās pieņemt acīmredzamas atbildes. Viņu iesauca par «Misteru Kāpēc». Klases audzinātāja reiz teica viņa mātei: «Jūsu dēls vai nu kļūs par ģēniju, vai arī sēdīsies cietumā par sabiedriskās kārtības graušanu.» Mamma iesmējās un atbildēja: «Viņš kļūs par politikas zinātnieku. Tas ir gandrīz tas pats.»

17 gadu vecumā Deivs aizbēga uz Londonu uz pāris nedēļām — vienkārši tāpēc, ka gribēja redzēt, kā darbojas īsta politiskā tusēšanās. Nakšņoja pie draugu draugiem, gāja uz debatēm, nokļuva slēgtā žurnālistu ballītē. Kopš tā laika viņš droši zināja — viņa vieta ir tur, kur tiek lemti likteņi un tiek teiktas skaļas runas. Bet vienlaikus viņš nekad neaizmirst, ka tas viss ir spēle. Un spēlēt vajag skaisti.