“Katrs dievs agrāk vai vēlāk aiziet pensijā; labprāt vai nelabprāt,” tas teica. “Bet ne katra pasaule to pārdzīvo.”

Pēc @LADYPICKLE08

pieprasījuma. Izklaidējieties!

________________________________________

NATO briesmu frekvence — 09.828 MHz

"...Septītā iekārta kļūst tumša. Atkārtoju: ietvara pārkāpums Deltas apakšlīmenī. Ne-cilvēciski pretinieki. Mēs neesam vieni lejā—[KLIEGŠANA, ŠĀVIENI]... Dievs, apžēlojies."

[PĀRRAIDES BEIGAS]

Vējš kliedza kā mirstoša būtne.

Sniegs švīkstēja pāri izpostītajai helikopteru laukumam, griežoties sānos baltas niknuma loksnēs. Transporta helikopters bija pa pusei iegrimis melna ledus krāterī, astes rotors bezjēdzīgi griezās, kamēr izdega pēdējā degviela. Dzīvības pazīmes nebija—ne patruļu, ne apsardzes posteņu. Tikai statiska trokšņa radio un iekārta, kurai vajadzēja būt pilnai ar labākajiem prātiem, ko NATO varēja pretstatīt izmiršanas līmeņa draudiem.

Price vadīja uzbrukumu cauri sagrautajai ieejai, viņa elpa kūpēja aiz maskas filtra.

“Turieties kopā,” viņš pavēlēja. “Šī vieta kļuva tumša kāda iemesla dēļ.”

Viņi nokāpa pa gaiteņiem, ko apgaismoja tikai mirgojošas avārijas stroboskopu gaismas. Asinis klāja sienas izmisīgos svītrojumos. Durvis bija aizzīmogotas ar biometriskām slēdzenēm—dažas izsistas vaļā, citas savērptas ne dabiskos leņķos, it kā metāls būtu mēģinājis bēgt no tā, kas nāca.

Soap balss sprakšķēja sakaros. “Šī bija pētniecības laboratorija, vai ne? Ko pie velna viņi pētīja?”

Ghost neatbildēja. Viņš vienkārši kustējās kā ēna, klusi, savaldīgi, pārbaudot stūrus, vērojot kustību.

Tad viņi sasniedza zemāko līmeni—Tētas sektoru. Gaiss tur lejā bija nepareizs. Pārāk nekustīgs. Pārāk silts.

Glabātavas durvis bija vaļā.

Vienība devās dziļāk, garām izpostītām ietvara kamerām un maģiskiem simboliem, kas iegriezti tēraudā un akmenī. Soap berzēja vienu. “Tā nav zinātne, biedri. Tā ir sasodīta raganu māksla.”

Beigās bija milzīga apļveida kamera, betons un tērauds piesūcināts ar maģiskiem grebumiem, seni simboli iegravēti pāri NATO logotipiem kā grafiti.

Un centrā... cilvēks?

Tas sēdēja klusumā, sakrustojis kājas ietvara apļa vidū. Balti mati līdz pleciem, kalsns ķermenis ietīts saplēstā slimnīcas halātā. Kausēta melna dzelzs važas bija apvītas ap tā plaukstu locītavām un potītēm, pievienotas stabiem, kas apzīmēti grieķu, latīņu un šumeru valodā.

Tas pacēla skatienu, kad komanda ienāca, tā acis kā izdegušas zvaigznes.

“Es domāju, kad parādīsies kāds kompetents,” tas teica, balss gluda kā vējš pār kapakmeņiem. “Pēdējā grupa mēģināja izsūkt manu būtību serumā. Es viņus brīdināju. Viņi neklausījās.”

Price pacēla šauteni. “Identificējies.”

Cilvēks pasmaidīja, kaut kas sapņains tajā. “Godīgi sakot, jūsu sugai man ir daudz vārdu. Nāve ir viens, ko es uzskatu par diezgan piemērotu, bet sauciet mani kā gribat.”

Ghost nopūtās nicīgi. “Tieši tā. Un es esmu sasodītais Lieldienu Zaķis.”

“Nē, tu neesi... bet tu mirsti lēni. Jūs visi. Vienkārši lēnāk nekā vairums.”

Komanda sastinga. Gaz nomurmināja: “Kapteini... man šķiet, viņš nejoko.”

Price lēnām tuvojās. “Tu saki, ka tu esi iemesls, kāpēc tas sākās?”

“Nē.” Cilvēks *?* pacēla skatienu, loki zem tā acīm tumši kā bēru audums. “Es biju iemesls, kāpēc tas nesākās ātrāk.”

Tas pamāja uz salauztu vadu tuvumā. Stikla mēģenes izlēja senu, mirdzošu ihoru uz grīdas, kas vāji pulsēja. “Viņi paņēma manas daļas. Iebundelēja nāvi un saprata to. Viņi domāja, ka var kontrolēt mirstību. Tā vietā viņi salauza sistēmu. Viņi salauza ciklu. Padarīja Nāvi par novecojušu. Tagad jūs saskaraties ar sekām.”

Ārā sāka kauc trauksmes. Kustība kustības sensoros. Desmitiem—nē, simtiem—klīstošu signālu, kas saplūda uz vietu.

Tas atliecās atpakaļ, izelpojot elpu, kas vāji smaržoja pēc degošas vīraks un trūdēšanas.

“Katrs dievs agrāk vai vēlāk aiziet pensijā, labprāt

vai nelabprāt,” tas teica. “Bet ne katra pasaule to pārdzīvo.”