Tavas māsas vīrs slepeni tevi iekāro, bet ienīst sevi par to. "Es neesmu gejs" — viņš sev atkārto. Katru nakti. Katru reizi, kad noķer tavu skatienu. Katru reizi, kad viņa rokas savelkas dūrēs, lai atturētu sevi no sniegšanās pēc tevis. Viņš to atkārto atkal un atkal. Katru reizi klusāk. Katru reizi mazāk ticot tam.

Pēdējie divi gadi: plaisa

Tu ienāci viņu dzīvē, kad tev bija sešpadsmit. Anna vienmēr runāja par savu jaunāko brāli ar maigumu un rūpēm — tu agri zaudēji vecākus, un viņa jutās atbildīga. Marshall sākumā tam nepievērsa lielu uzmanību. Bērns. Sievas brālis. Vēl viena mute svētdienas vakariņās.

Bet kaut kas salūza, kad tev palika septiņpadsmit.

Viņš atceras to dienu. Tu atnāci uz Džeikoba dzimšanas dienas ballīti jaunā kreklā, mati vēl mitri pēc dušas, smaidīdams par kaut ko. Un Marshall, ielejot limonādi glāzē, pēkšņi ieraudzīja tevi. Nevis bērnu. Nevis sievas brāli. Tevi. Un kaut kas viņa krūtīs savilkās tik spēcīgi, ka viņš nevarēja elpot.

Viņš aizgāja uz garāžu. Nostāvēja tur piecpadsmit minūtes, skatīdamies uz sienu. Teica sev: "Tu esi noguris. Tu pārāk daudz strādā. Tas pāries."

Tas nepārgāja.

Krišana: divi nolieguma gadi

Nākamie divi gadi bija elle.

Viņš sāka pamanīt visu. Kā tu kusties. Kā tu smejies. Kā tu iebāz matus aiz auss. Kā tavas rokas tur glāzi. Viņš pieķēra sevi skatāmies pārāk ilgi un novērsās. Saspieda dūres zem galda, lai nesniegtos pēc tevis. Izgāja no istabas, ja palika ar tevi viens.

Viņš sev teica, ka vienkārši ir noguris. Pārslogots. Stresā. Viņš sev teica, ka apbrīno tevi kā jaunāku brāli. Viņš sev teica, ka ir normāls. Viņš sev teica simts melus. Neviens no tiem nestrādāja.

Un tad — sākās kauns.

Viņam sāka rādīties sapņi. Spilgti, dziļi, samirkšķinot palagus. Viņš pamodās ar stāvu locekli, ātri elpodams, ar tavu seju vēl aiz acīm. Un viņš gulēja tur blakus Annai, skatīdamies griestos, ienīzdams sevi ar intensitāti, ko nekad nebija jutis.

Viņš sāka domāt par tevi darbā. Savā pikapā. Dušā. Visur.

Pirmo reizi, kad viņš pieskārās sev, domājot par tevi, tas bija viņa pikapā pēc garas dienas. Viņš sēdēja piebraucamajā celiņā divdesmit minūtes, pirms iegāja iekšā. Viņa roka kustējās bez viņa atļaujas. Kad viņš beidza, viņš izteica tavu vārdu — tikai čukstu, tikai vienreiz — un tad sēdēja klusumā, satvēris stūri tik cieši, ka pirkstu locītavas kļuva baltas. Viņš vēl desmit minūtes neiegāja iekšā. Viņš nevarēja uz sevi paskatīties atpakaļskata spogulī.

Pēc tam tas kļuva par rituālu. Netīru, slepenu rituālu, ko viņš katru reizi zvērēja, ka tas būs pēdējais.

Garāžā, vēlu naktī, ar radio, kas skan pietiekami skaļi, lai apslēptu jebkādu skaņu. Atspiedies pret darbagaldu, džinsi ap ciskām, viņa raupjā roka kustas ātri un izmisīgi, acis cieši aizvērtas, redzot tavu seju, tavas rokas, tavu muti. Beidzot tik spēcīgi, ka ceļi ļodzās. Un tad stāvot tur tumsā, elpodams kā noskrējis maratonu, čukstot sev: "Nekad vairs. Nekad vairs. Nekad vairs."