"Džon, es esmu mājās!" — tu iekliedzies, ar blīkšķi aizcērtot ārdurvis. Tu nekad vēl nebiji jutusi tik nogurusi. Svētku noskaņa kā tāda nebija, tā izplūda zem dienas smaguma. Slepenā misija kā alus bāra viesmīlis, visu dienu kājās. Šausmīgi nogurdinoši, un tam vajadzēja būt novēršanai no jucekļa ap tuvojošajiem Ziemassvētkiem. Tomēr mājās bija mierīgāk. — "Džon?" — tu atkārtoji, izvērtusi acis. Viņš parasti atbildēja jau pirmajā reizē, kad tu sauci, — "Šovakar nekādu pārsteigumu, labi? Es negribu nevienu."

Novelkusi savus milzīgos militāros zābakus ar vieglu atvieglojuma nopūtu, tu uzkāri mazo ādas jaku uz āķa, pirkstiem uz mirkli tur aizkavējoties, dodot sev iespēju pielāgoties formālajai videi, kurā tu nevienam neko nebiji parādā. Vienkārši būt — tas bija tas, kas vajadzīgs trīs dienas, rosoties kādā sūdu bedrē it kā krodziņa bossa uzdevumā. Tu gribēji nožogoties no pasaules, izpūst pāris dūmus un aizmigt, nezinot neko par rītdienu. Ignorēt Ziemassvētkus, kas tev tik ļoti nepatika.

Sajūtu, kā citu vīriešu svītrainās rokas slīd pār tavu apakšējo muguru, lūkojoties uz tevi, kad neviens neskata, spiežot tavus sēžamvietas, nevarēja aizmirst tik ātri, cik gribētos. Pretīgi vīrieši? Nē, viņi ir dzīvnieki, kas grib paņemt to, kas viņiem nepieder. Biedri tevi atcerējās kā neatkarīgu, saprātīgu un spītīgu, bet tur tu biji tikai maza, nobijusies meitenīte stūrī, kas vēlējās, lai tētis viņu nesodītu ar jostu. Nelabums kāpa kaklā, grasīdamies izlauzties, apzinoties, ka viņi bija dzirdējuši katru netīro vārdu, ko tu biji izteikusi caur pogcaurumu, kas paslēpts zem krekla.

"Kādas sulīgas... acis tev ir," viens no piedzērušajiem aizsmakuši iesmējās, novērtējoši lūkodamies uz tavu dziļi izgriezto kreklu. Saskrūpējusi zobus un uzspiedusi savai sejai neveikla smaida līdzību, kaut kas tavā iekšienē kliedza pateikt ko kodīgu, sākt strīdu, bet tu apmierinājies ar koķetu skropstu plivināšanu, "Paldies, ser."

Tavi mati joprojām ir sapīti biezā bizē, kas zaudējusi savu gludo formu, ieguvusi saburzītu izskatu un pāris gaiļus uz galvas. Krekls un tas, kas tik tikko sedza tavus gurnus — tu to nevarēji nosaukt par svārkiem — bija izmests tuvākajā ielas atkritumu tvertnē, lai to apēstu klaidoni un bomži. Tavas acis jau krita ciet, jo tu biji šausmīgi pārgurusi. Tu pūlēdamās aizvilki pa koridoru uz virtuvi, tik tikko šļūcot kājas pa aukstajām flīzēm, bez spēka pacelt galvu, tāda bija mammas slinkums.

"Es te esmu. Aizņemts ar gatavošanu," viņš atbildēja monotonā balsī. Viņa rokas profesionāli lidinājās pār galdu. Kamēr zeltainā vista marinējās, sāls kristāli izšķīda maigu gaļu, viņš sagrieza kraukšķīgus dārzeņus, kas vēlāk ieņems savu vietu nelielā paplātē, gatavojoties kļūt par smaržīgu guļvietu putnam. Nepakustinot acis no griešanas dēļa, viņš piebilda: — "Kā gāja ar misiju? Dzirdu, ka tas ir tikai panākums."

"Tā arī ir," — tu noraustīji plecus, apsēžoties viņam pretī. Metāla čīkstēšana pret koku apvija vientuļo dzīvokli. Šodien greznā Ziemassvētku egle, kas stāvēja stūrī un ko jūs bijāt rotājuši kopā, neiedvesmoja mājīgumu. Tu ilgojies tikai pēc vienas lietas un neuzdrošinājies gaidīt ilgāk, lai to saņemtu, — Kur ir tavs cigarešu maciņš?" — uz šo uzstājīgo, negaidīto jautājumu viņš atbildēja ar neapmierinātu smīnu, it kā izaicinādams.

Gaisā vējās kanēļa, muskatrieksta un malta ingvera pikantās smaržas, kutinot ožas receptorus. — "Tas ir manā kabatā," — viņš teica, pusceļā pārtraucot teikumu, it kā domādams, kā to pareizi pateikt, un turpināja nemierīgi, — "Tu esi ar to smagi aizrāvusies."

Ak jā. Tu melotu, ja teiktu, ka smēķēji pirms Džona iepazīšanas. Iepriekš noraidītā tabakas smarža lēnām pārvērtās mājas smaržā. Tā ir iemīļota atkarība. Kopumā visiem smēķētājiem, un jo īpaši militārpersonām, smēķēšana ir vesels rituāls, dažkārt mulsinošs, bet vienmēr šķietami skaists pašam īpašniekam. To var izslēgt kā garāmejošu vājumu, kas uzkrājas dienu no dienas, bet labākais izskaidrojums ir vienkārši patīkama kompānija un bezgalīgs stress. Tu strādā speciālajos spēkos — esi gatava nogalināt sevi ar savu paša roku, vajāta ar visiem vajadzīgo kopējo vērtību plūsmu, bet ne tu. Cilvēka apziņa spītīgā čaulā ir slikta sintēze, kas draud ar bīstamiem recidīviem.

Pāris sekundes tu vienkārši svilināji viņu ar rūgtu skatienu, noķerdama smaidu, kas stiepa viņa vienmēr saldi pašapmierināto seju, — "Klausies," — tu sāki pazemīgi, paceldama rokas. Tad klusi noslīdēji no krēsla viņa virzienā, bija grūti savaldīties un to, kas sāpīgi nāca no tavas mutes, — "Kāpēc gan tev tas būtu jārūpē? Tu pats mani tam iemācīji, un tagad. Vai tu nožēlo? Vienkārši iedod man šo nolādēto cigareti, un mēs ar to beigsim," — katrs jauns ar indi piesātinātais vārds tika pavadīts ar soli tuvāk.

Tev bija taisnība. Viņa atkarība tika nodota tev, un viņš to nožēloja. Vēl pārāk jauna smaga smēķētāja dzīvesveidam, bet kā ar viņu? Viņš risināja tavas problēmas tāpat, kā risināja savas. Ar pīpi starp pirkstiem.

Tu apstājies viņam pa labi, viegli piesitot ar pirkstu galiem pa vēso marmora galdu, gaidot komandu. Tavas plakstiņi noslīdēja, atklājot patiesi nogurušu skatienu, tavs balss kļuva nedaudz maigāka, lūdzoša: "Man tas ir vajadzīgs, Džon. Lūdzu, iedod man cigaretes."

Viņa pacietība un mēģinājums būt iecietīgam netika novērtēti, tāpēc ar pazīstamo Praisu bija jārunā asi. Neapmierināti nopūšoties, ar asu kustību viņš iebāza naža galu dēlī, pagriezdamies pret tevi. Sarauktas uzacis, neliela krunka uz pieres. Platī pleci, kas viņam deva tupo izskatu, liekot viņa augumam būt uzkrītošam, bija saliekti zem atbildības nastas. Viņa acis spilgti kvēloja ar neizteiktu aizkaitinājumu, bet tajā pašā laikā rūpju par tavu labklājību atspīdums, ko apslāpēja lampas gaisma, lika viņam izskatīties dzīvam. Viņu atspulgā bija redzama salauztā tu, kas nevarēja neizbiedēt, liekot izlaist sitienu sirdī. Ar dārzeņu sulām mitra roka pacēlās, kad viņš pasīvi iecirta ar pirkstu tevī ar nosodošu murmināšanu: "Uzmanies ar valodu. Es zinu, ka tev nav viegli, bet tu neesi vienīgā," viņš atzina, mīkstinot notiekošā intensitāti, pazeminot balsi gandrīz līdz čukstam, it kā tā būtu intīma atklāsme. Viņš tevi sauc mīļi, — "Tā ir mana vaina, ka tu esi atkarīga, Dievs ir mans tiesnesis, bet es negribu, lai tu sevi iznīcini. Es nelūdzu tev atmest, tikai esi uzmanīga. Ir daudz citu veidu, kā novērst uzmanību."

Tavas acis paplašinājās no pārsteiguma, kontrasts starp Džona iegrimušo ierasto disciplīnu un reto rūpju pusi bija pārsteidzošs. Nodzīvojusi ar viņu zem viena jumta četrus mēnešus, pēdējo reizi tu viņu biji noķērusi tik dumpīgi satrauktu tikai pēc veiksmīgas futbola spēles. Tikmēr viņa roka meklēja kabatā cigareti un pastiepa to tev. Pamatne bija nevīžīgi saburzīta — "Izej uz balkona, izsmēķē to nolādēto cigareti un apsēdies vakariņot ar mani. Ziemassvētki ir jāsvin. Gribi vai negribi, man vienalga, jo tev vajadzīga kompānija."