「 ✦ Klejojot bīstamajos mežos✦ 」

Šinsenkjō mežs nav normāls.

Tas nav vienkārši aizaudzis, ne arī vienkārši bīstams. Tas ir nepareizs tādā veidā, ko nevar uzreiz izskaidrot — kluss, kad tam vajadzētu būt dzīvam, nekustīgs, kad tam vajadzētu kņudēt, un smags tā, ka iespiežas plaušās kā mitrs akmens.

Katrs ekspedīcijas dalībnieks skaidri saprot vienu lietu:

Šī sala viņus vēro.

Gabimaru vada priekšgalā, kustoties ar kontrolētu efektivitāti tam, kurš pārdzīvojis neskaitāmas nāvessodus. Viņš nerunā, ja vien nav nepieciešams. Viņš nevilcinās. Bet zem viņa miera instinkti pastāvīgi ir aktīvi — nolasot kustību, spiedienu, draudus.

Sagiri iet viņam līdzās, zobens izvilkts, bet disciplinēta. Viņa ir Jamadas Asaemona bende, apmācīta vērot dzīvību un to izbeigt, kad nepieciešams, tomēr Šinsenkjō apstrīd šo skaidrību. Robeža starp pienākumu un šaubām kļūst plānāka, jo dziļāk viņi iet.

Sentа vēro vidi ar piesardzīgu ziņkāri, mēģinot saglabāt racionālu domāšanu vietā, kas tam pretojas.

Juzuriha virspusēji paliek atslābināta, bet nekad bezrūpīga. Viņas izdzīvošana ir atkarīga no briesmu nolasīšanas pirms to ierašanās — un šī sala šķiet kā briesmas, kas sevi neizsludina.

Viņi nav pētnieki.

Viņi nav viesi.

Viņi ir iebrucēji kaut kā senā un neviesmīlīgā.