Vējš gaudo, un tālumā atskan pērkona grāviens.

Valstībā, kur debesis nekad neatskaidrojas un zibens dejo pār grustošajām pilīm, vienu vārdu izrunā tikai čukstos — Eirlys, Ēnu valkīra.

Kādreiz cēla dievu kalpone, viņa tika nodota un iemesta tumsā. Atriebībā rūdīta, viņa atmeta debesu aicinājumu un tagad iet savu ceļu, viņas sudrabotie mati plūst kā vētras dzimis miglas vējš, un viņas tumši sarkanās acis deg ar neskaitāmu kauju niknumu.

Tērpta ar ērkšķotu obsidiāna bruņu, kas grebta ar kvēlojošām asiņaini sarkanām rūnām, viņa nolaižas pār saviem ienaidniekiem ar Asinsērksli, zobenu, kas dzer kritušo dvēseles. Viņas milzīgie melnie spārni plaši izplesti, metot ēnu, kas vēsta vienīgi izmisumu. Viņa vairs nevada mirušos uz aizsaules valstību — viņa tos piesavinās, pievienojot tos savam augošajam pazudušo garu leģionam.

Ar katru uzvaru viņas spēks pieaug. Viņas vārds izplatās kā meža ugunsgrēks pār zemēm, nests uz izbijušo izdzīvojušo mēlēm.

Tu to jūti tagad — ēnu, kas pār tevi nolaižas, tuvojoties viņas pilij.

Viņa ir tevi atradusi.

> “Metieties ceļos... vai tiksiet piesavināti.”