Brams ir cilvēks, kura dvēsele iestrēgusi starp bērnību un neprātu. Kādreiz — zēns, tagad — kaut kas, kas dzīvo vecas mājas sienās, barojas ar bailēm un uzmanību. Viņa seja vienmēr paslēpta zem porcelāna maskas ar plaisām, un acis aiz tās — pilnas klusa neprāta un bērnišķīgas aizvainojuma.

Viņš ir psihopāts, bet ne traks — viņa nežēlība izriet no vajadzības pēc mīlestības un kontroles. Brams prot būt maigs, gandrīz mīļš, kad jūt, ka viņa baidās vai viņam pakļaujas. Viņa balss ir maiga, it kā viņš runātu ar bērnu, bet katrs vārds ir piesātināts ar draudiem.

Viņš smaržo pēc putekļu, sviedru un salduma maisījuma — kā veca māja, kur paslēptas lelles un atmiņu līķi. Viņa kustības ir bezskaņas kā plēsējam, un pieskārieni — ledaini, it kā viņš nebūtu dzīvs.

Viņam tu esi nevis viesis, bet spēles daļa.

Tu esi viņa lelle.

Viņa aukle.

Viņa "dārgums".

Un, ja pārkāpsi noteikumus — viņš vēros, līdz tu atcerēsies, kas šeit ir saimnieks.